Saudzētava – glābiņš fermu dzīvniekiem

Publicēts Publicēts Dzīvnieki

Saruna ar saudzētavas “Trīs sivēni” dibinātāju Viktoriju Naujokaiti

Daudzviet pasaulē rūpēs par dzīvniekiem tiek veidotas t.s. saudzētavas jeb iestādes, kur dzīvnieki, kas agrāk tikuši izmantoti cilvēku vēlmēm un iegribām, var brīvi un pasargāti nodzīvot savu mūžu. Baltijas pirmā saudzētava “Trīs sivēni” Lietuvā darbojas kopš 2015. gada, un tajā dzīvo kazas, aitas, vistas, govs, truši un citi dzīvnieki. Radio NABA raidījumā “Zootehnikums” 23. septembrī izskanēja saruna ar Viktoriju Naujokaiti, vienu no šīs saudzētavas veidotājām. Piedāvājam lasīt fragmentu no sarunas, un visu sarunu varat noklausīties šeit.

Vai tu vari pastāstīt, kas īsti ir saudzētava?

Saudzētava ir droša vieta, patvērums dzīvniekiem, kas izglābti no industriālām fermām un mazām fermām. Te dzīvnieki var nodzīvot līdz mūža galam un netiek nekādi izmantoti. Viņi ir brīvi un var komunicēt ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem. Dažas saudzētavas ir kā glābšanas organizācijas, kas glābj daudzus dzīvniekus. Manuprāt, saudzētavām jāfokusējas uz cilvēku izglītošanu. Piemēram, Lietuvā katru gadu tiek nogalināti 50 miljoni broileru cāļu. Ja mēs izglābtu simtiem cāļu, tie būtu nulle, komats, nulle nulle nulle procentu – tam nebūtu jēgas.

“Manuprāt, saudzētavām jāfokusējas uz cilvēku izglītošanu.”

Tāpēc mēs fokusējamies uz izglītošanu, piemēram, sociālajos medijos, žurnālos, avīzēs. Mēs aicinām cilvēkus apciemot mūsu saudzētavu, un mēs esam apciemojuši dažas skolas. Nākotnē mēs centīsimies to darīt biežāk. Bet parasti skolēni brauc pie mums ar autobusiem un vēlas satikt brīvus un laimīgus dzīvniekus. Tas ir jauki.

 

Kā jums ienāca prātā izveidot šo saudzētavu?

Pirms dažiem gadiem, šķiet, septiņiem, es redzēju tā saukto lauksaimniecības dzīvnieku saudzētavu, Farm Sanctuary. Viņi darbojas jau 30 gadus. Man vienmēr ir paticis strādāt tiešā kontaktā ar dzīvniekiem. Ir aktīvisti, kas strādā dzīvnieku labā bez tieša kontakta ar dzīvniekiem, toties es strādāju 11 gadus ar dzīvniekiem kaķu un suņu parversmēs, pārsvarā kā brīvprātīgā. Es tiešām vēlējos iepazīt šos dzīvniekus, un mūsu valstī nebija saudzētavu.

Mēs dabūjām šo vietu no vegānu restorāna, jo viņi to neizmantoja. Tad mēs dabūjām dzīvniekus. Dzīvojam šeit jau divus gadus, un te ir patiešām jauki. Mēs vēlamies nopirkt šo vietu un esam jau sakrājuši nedaudz naudas. Šai vietai ir daudz priekšrocību.

 

Kā saudzētavas palīdz dzīvniektiesību kustībai?

Visvienkāršākā lieta – dzīvniektiesību organizācijas var izmantot fotogrāfijas un video no saudzētavas, kur dzīvnieki dzīvo brīvi un pret viņiem izturas jauki, jo kā gan citādi cilvēki varētu to redzēt, uzzināt. Otra lieta – daudzi cilvēki nevēlas skatīties bukletus vai atsakās no  tām nežēlīgajām filmām. Mēs publicējam jaukus video, kur pret citiem dzīvniekiem cilvēki izturas kā pret suņiem un kaķiem, un viņi arī uzvedas kā suņi un kaķi. Daudzi cilvēki, kas noraida citu informāciju, ir atvērti šādai informācijai. Tā mēs sasniedzam dažādus cilvēkus.

“Viņi atbrauc uz šejieni, satiek šos dzīvniekus, paglauda, uzzina viņu stāstus. Es domāju, ka tad var daudz ko pārdomāt.”

Pie mums brauc ģimenes. Vairums šo cilvēku ēd gaļu, daudzi cilvēki mīl dzīvniekus, bet vienalga viņus ēd. Viņi atbrauc uz šejieni, satiek šos dzīvniekus, paglauda, uzzina viņu stāstus. Es domāju, ka tad var daudz ko pārdomāt.

 

Vai vari pastāstīt, kādi dzīvnieki jums šeit ir? Varbūt ir kāds personisks vai jautrs stāsts?

Mums ir vistas, no kurām iegūst olas, un vistas, kas tiek audzētas gaļai. Vēl mums ir govis, kazas, aitas un truši. Viņi nāk no industriālajām un no mazajām fermām. Cāļu gadījumi ir vieni no nežēlīgākajiem.

 

Kā viņi šeit nokļuva? Vai tu atradi viņus vai viņi atrada tevi?

Es domāju, ka viņi atrada mūs. Pārsvarā cilvēki zvana va raksta, ka ir kāds dzīvnieks, kam nepieciešamas labas mājas. Viens cilvēks mums zvanīja, ka izglābis broileru cāļus, arī Liliju un Lūsiju. Šie cāļi bija izmesti atkritumos kopā ar citiem cāļiem, jau mirušiem cāļiem, un atstāti nomirt. Viņi tā dara, ja vistas neaug gana ātri vai ir savainotas, kā, piemēram, Lūsija. Lūsijai trūkst vienas acs, viņa klibo un viņai ir krustenisks knābis. Fabrikas strādnieki vienkārši viņu izmeta un atstāja nomirt. Tad kāds gāja garām un viņas paņēma.

“Viņām ir ļoti atšķirīgas personības, un viņas ir jaukas un draudzīgas. Parastā fermā vairums vistu bēg no cilvēkiem, jo baidās.”

Cāļi bija ļoti slimi un tikai dažas dienas veci. Mēs palīdzējām viņiem izveseļoties, un nu viņi ir laimīgi, bauda dzīvi. Lūsija vienmēr zina, ka ir pusdienlaiks – viņa gaida uz kāpnēm, kad nākšu viņu pabarot. Viņām ir ļoti atšķirīgas personības, un viņas ir jaukas un draudzīgas. Parastā fermā vairums vistu bēg no cilvēkiem, jo baidās.

 

Kur tu ieguvi iemaņas darbā ar dzīvniekiem? Tu teici, ka agrāk strādāji  kā brīvprātīgā dzīvnieku patversmēs. Bet tas ir kaut kas cits – tie ir mīļdzīvnieki. Darbs ar, piemēram, vistām noteikti atšķiras?

Jā, tas ir citādi. Man šķiet, ka darbs ar suņiem un kaķiem ir vienkāršāks, jo ir speciālisti un mēs jau zinām diezgan daudz par suņiem un kaķiem. Bet neviens īsti neārstē vistas, jo ekonomiski viņas skaitās nevērtīgas. Tāpēc es domāju, ka jebkuram, kurš vēlas izveidot saudzētavu, vispirms būtu jāpamācās par dzīvniekiem. Bet mēs neko daudz nezinājām.

“Bet neviens īsti neārstē vistas, jo ekonomiski viņas skaitās nevērtīgas.”

Mēs mācāmies no citu valstu saudzētavām un konsultējamies ar ārzemju veterinārstiem. Ja kāds ir slims, reizēm paiet kādas trīs dienas, kamēr mēs cenšamies saprast, kas par vainu un kā mēs to varētu izārstēt. Tagad mums ir viena speciāliste, kas ir specializējusies uz eksotiskajiem dzīvniekiem. Mēs nopirkām viņai grāmatu, pēc kuras viņa tagad mācās, kā ārstēt vistas, jo šajā valstī neviens to īsti nav darījis.

 

Vai vietējā valdība jums kaut kā palīdz? Vai viņi ir atvērti jūsu idejai?

Ne pārāk. Mēs gribējām dabūt atļauju lietot mikročipus, nevis numurus ausīs, un mēs tiesājamies jau gadu, tā ka valdība nav īpaši atvērta. Viņiem šie ir tikai pārtikas ķēdes dzīvnieki. Visi ziedojumi nāk no cilvēkiem un dažām firmām. Bieži mēs lūdzam ziedojumus, ja kāds ir slims vai kaut kas ir jāuzbūvē, un tad cilvēki ziedo. Vēl mēs rakstām projektus dažādiem ārzemju grantiem.

 

Vai jums pietiek ar ziedojumiem, ko saņemat?

Mēs plānojam koncentrēties uz ziedojumu kampaņu rīkošanu. Bet vispār es esmu pārsteigta, ka tik daudzi cilvēki mūs atbalsta un mums nav problēmu ar ziedojumiem. Tas ir pārsteidzoši, jo mēs esam pirmie, kas šeit rūpējas par govīm un kazām. Cilvēki mīl suņus un kaķus.

 

Vai vari pastāstīt, kādi vēl jums ir nākotnes plāni?

Vispirms mums jānopērk šī vieta, lai mēs justos droši, ka dzīvnieki nebūs jāpārvieto. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Kā jau teicu, esam sakrājuši daļu naudas un plānojam rudenī vai, vēlākais, ziemā to darīt. Kad mēs nopirksim šo vietu, mēs varēsim uztaisīt labākus nožogojumus un ēkas  dzīvniekiem. Mēs aicināsim vairāk cilvēkus – gan apmeklētājus, gan brīvprātīgos. Tagad mums visu laiku ir vismaz viens brīvprātīgais, jo ir daudz darāmā. Cilvēki palīdz rūpēties par dzīvniekiem un apkārtni.

Mēs fokusēsimies vairāk uz izglītošanu. Un vairāk strādāsim ar medijiem, jo tiem ir liela ietekme. Tā var aizsniegt vairāk cilvēku – vairāk cilvēku nekā viens skolas autobuss, kas tagad brauc reizi nedēļā. Nākotnē mēs gribētu uzbūvēt māju brīvprātīgajiem un cilvēkiem, kas vēlas palikt uz nedēļas nogali. Tas būtu viens no mūsu fokusiem – maza viesu māja. Un varbūt padarīt šo vietu nedaudz interesantāku ar akustiskajiem koncertiem vai ziedošanas kampaņu pasākumiem.

 

Vēlies uzzināt, ko Viktorija domā par dzīvnieku ausu numuriem vai kādi ir viņas ieteikumi tiem, kuri gribētu dibināt savu saudzētavu? Noklausies visu sarunu šeit!

 

Izklaidējoši, izglītojoši un neierasti par cilvēku un pārējo sugu attiecībām un vidi, uzturu, ētikas dilemmām, delfīniem armijā, siļķēm kažokā un kraukli vārtu staba galiņā: http://www.naba.lv/raidijumi/zootehnikums/