Ko dzīvnieku aizstāve Agate agrāk domāja par tiem dīvainajiem vegāniem

Publicēts Publicēts Dzīvnieki, Ētika

Kas Jūs pamudināja atteikties no dzīvnieku valsts produktiem? Pagātnes stāsti ir katram savādāki, un lai labāk saprastu kāpēc mēs izdaram šādu izvēli, sākam publicēt jūsu stāstus! Ja vēlies pastāstīt par savu ceļu uz vegānismu, sūti mums vēstuli uz info@vegan.lv!

Man vienmēr ir ļoti patikuši dzīvnieki. Atceros, kā tikko iemācījusies rakstīt (ap 4 vai 5 gadiem) uz lapiņām rakstīju “Glābsim cīvniekus!” un prasīju, lai vectēvs pa ceļam uz darbu šīs lapiņas visur salīmē. Vienas no manām mīļākajām nodarbēm bērnībā bija skatīties raidījumus par dabu, doties ar vectēvu pastaigās pa mežu, vasarnīcā ķert sienāžus, skraidīt pakaļ taureņiem un stiept uz dārzu gliemežus (par ko ome vienmēr dusmojās). Sākumskolā uz Ziemassvētkiem noorganizēju akciju, kurā vācām ziedojumus patversmei. Vietējā Daugavpils televīzija pat uztaisīja par to ziņu sižetu. Bet es šo nerakstu, lai vienkārši padalītos ar jaukām bērnības atmiņām…

Es daudzus gadus zināju, ka eksistē tādi vegāni un veģetārieši, bet par spīti savai attieksmei pret dzīvniekiem, es nekad pat nebiju apsvērusi pievēršanos šim dzīvesveidam. Informācija par vegānismu nebija nesasniedzama – es vienkārši to nemeklēju. Kā visticamāk daudzi to dara, es neko nezinot biju pieņēmusi, ka lopiņus audzē jaukos apstākļos, jo pa ceļam uz laukiem vienmēr varēja redzēt govis ganāmies lielos, zaļos aplokos. Man likās pašsaprotami, ka dzīvniekus fermās nogalina kaut kādā ētiskā, nesāpīgā veidā. Man vienkārši nenāca prātā, ka cilvēki pret dzīvniekiem varētu izturēties kā citādāk. Man vienmēr likās, ka vegāni un veģetārieši vienkārši ir kaut kādi dīvaiņi, kuri need dzīvniekus tikai un vienīgi tāpēc, ka viņiem nepieņemama liekas nogalināšana kā tāda.

Kad pusaudžu gados sāku pavadīt vairāk laika internetā, biju kādu reizīti vai divas manījusi šaušalīgus videoklipus no fermām. Bet man vienmēr likās, ka tajos redzētais ir izņēmums. Man likās, ka tie ir atsevišķi piemēri no kādām nabadzīgām valstīm, kurus vegāni ir atrakuši, lai iebiedētu cilvēkus. Patiesību es uzzināju tikai tad, kad par veģetārismu sāku interesēties veselības apsvērumu dēļ. Otrajā bioloģijas studiju gadā atklāju YouTube kanālu “NutritionFacts.org”. Tad iestājos organizācijā “Dzīvnieku brīvība”, jo biju ieinteresēta cīnīties pret kažokādām. Un tagad esmu punktā, kur es ļoti cienu un saprotu vegānus un pati esmu veģetārietis ceļā uz vegānismu.

Īsāk sakot, tas ko es vēlējos pateikt – es ticu, ka mums apkārt ir daudz cilvēku, kuriem arī ļoti rūp dzīvnieki un kuri vienkārši nesaprot vegānisma būtību. Jautājumā, vai ir ok nesāpīgi nogalināt jaukos apstākļos uzaugušu dzīvnieku, cilvēku viedokļi var dalīties. Bet esmu pārliecināta – lielākā daļa cilvēku piekritīs, ka ir amorāli apieties ar dzīvniekiem tā, kā tas šobrīd notiek industriālajā lopkopībā. Ir fantastiski, ka videoklipi no Latvijas fermām ir cirkulējuši mūsu medijos.

Ne visiem pietiek pašaizliedzības un motivācijas kļūt par vegāniem vai veģetāriešiem – tas tomēr prasa izglītošanos uzturā, jaunu recepšu apgūšanu, ieradumu mainīšanu. Bet, man liekas, ka ir svarīgi ļaut cilvēkiem saprast, ka pilnīgi ikkatrs var ko mainīt savā ikdienā, kas var palīdzēt dzīvniekiem (ak, ja vien es to būtu agrāk zinājusi!). Pat, ja izmaiņas ir tik mazas kā vienreiz vai divreiz nedēļā neēst gaļu, sprostu olu vietā pirkt bioloģiski audzētu vistu olas vai arī dažkārt govs piena vietā lietot augu izcelsmes pienu, tas jau ir kaut kas! Nav viegli atteikties no saviem mīļākajiem gaļas ēdieniem – doma par to vien, var likt kādam pat nevēlēties uzklausīt vegānu vai veģetārieti. Bet, ja apzinies, ka vari darīt labu, arī veicot nelielas izmaiņas, pēkšņi viss kļūst iespējams. Turklāt, ja viss sākas ar nelielām izmaiņām, tas nenozīmē, ka pie tā arī viss apstāsies.

Raksta autore Agate ir bioloģe un dzīvnieku aizstāve organizācijā “Dzīvnieku brīvība”.