IntervijasJaunumiPersonības

Savu vērtību apzināšanās un kopšana. Intervija ar projekta “Bērni vegāni” autori Sanitu Ločmeli

"Bērni Vegāni" autore Sanita Ločmele ar ģimeni

Sanita Ločmele ir divu bērnu mamma, un viņas ģimenē ļoti svarīga ir iejūtīga attieksme pret dzīvniekiem. Dzīvnieku produkti uzturā netiek lietoti, un ar šādu pārliecību Sanita audzina arī savus bērnus. Lai dalītos pieredzē, Sanita ir izveidojusi Facebook grupu “Bērni vegāni”, dodot topošajiem un esošajiem vecākiem platformu, kurā apspriest uztura un citus bērnu audzināšanā būtiskus jautājumus.

Šajā sarunā iepazīstam Sanitas personīgo pieredzi, veidojot ģimeni un izkopjot tās kopīgās vērtības. Vairāk uzzināsim arī par turpmākiem plāniem “Bērni vegāni” (@bernivegani) projekta attīstībā.

Sanitas ģimenes aktivitātēm seko līdzi Instagram profilā @vegkid!


1. Kāda bija Tava grūtniecības pieredze, ēdot tikai augu valsts uzturu? Vai papildus lietoji arī kādus vitamīnus, uzturvielas?
Abas manas grūtniecības kopumā ir bijušas vieglas un bez sarežģījumiem. Fiziski grūtāk bija iznēsāt pirmo bērnu, īpaši uz grūtniecības beigām, kad ķermenis izvēlējās paturēt sevī visu šķidrumu, ko uzņēmu. Bija sajūta, ka pēdējās nedēļas jau vēlos kā ūdens bumba. Abu grūtniecību laikā biju fiziski aktīva – trenējos CrossFit, braucu ar riteni un nodarbojos ar jogu. Grūtniecības sākumā papildus lietoju folijskābes preparātu. Visas grūtniecības laikā dzēru vegāniskus multivitamīnus grūtniecēm un ik pa laikam lietoju aļģu eļļas kompleksu. 

Ar otro bērnu vecmāte ieteica papildus vai nu lietot dzelzi medikamenta veidā vai īpaši pasekot uzturam. Dzelzs rādītāji bija normas robežās, taču sliecās uz izsīkšanas pusi. Es izvēlējos man ērtāko – apēst vienu tableti reizi nedēļā. Dzemdības noritēja bez sarežģījumiem, abi bērni piedzima salīdzinoši lieli un veseli. Mans partneris un bērnu tēvs, kurš pēc profesijas pats ir ārsts un ginekologs, teica, ka esmu bijusi priekšzīmīga paciente.

2. Vai, Tavuprāt, grūtniecības laikā vegānēm ir pie kā īpaši jāpiedomā savā uzturā?
Apēstā enerģija ir svarīga vegānmammām, jo, ja ēd tā saukto veselīgo, tīro pārtiku un vēl izvairās no ogļhidrātiem, tad uzturs, lai arī daudz, var būt enerģētiski nabadzīgs. Īpaši tām, kuras bērniņu gaida vasarā, kad ir karsti. Nereti mammas izvēlas pārtikt no vieglākiem ēdieniem, un beigās izrādās, ka tikai salātu lapas un arbūzus ēdušas trīs mēnešus. Gan vegānēm, gan visēdājām līdz ar ziņu par grūtniecību vajadzētu arī atcerēties, ka diētas uz laiku ir jāaizmirst un ka nav īstais laiks kardināli mainīt savu ēdienkarti, piemēram, sākt ēst kimči vai dzert kombuču, ja pirms tam tas nav darīts.

3. Vai Tu savus bērnus audzini kā vegānus? Kāda ir Tava pieredze ar vegānismu un bērnu audzināšanu?
Jā, abi puikas uzturā lieto tikai augu valsts pārtiku. Mēs daudz runājam par dzīvniekiem un to, ko cilvēks dara ar tiem. Ciemos, bērnudārzā, pat mājās tas ir kļuvis tik pašsaprotami, ka puikas paši jautā – vai tas, kas tiek piedāvāts, ir vegānisks? Viņi zina, ka daudz cilvēku dzīvo citādāk nekā mēs. Piemēram, veikalā es viņiem stāstu, ka tas ir beigts dzīvnieks, citi tos ēd, mēs ne. Viņi, protams, arī grib veikalā nopērkamos krāsainos virtuļus, taču mēs izrunājam, ka tas nav vegānisks un ka viņi var izvēlēties kādu citu gardumu. Vai, piemēram, meklējot saldējumu veikala stendā, ja viņi vēlas vienu, bet tas nav vegānisks, tātad jāņem cits. 

Bērna vegāna audzināšana diez ko daudz neatšķiras no “parasto” bērnu audzināšanas. Tas ir vecāks, kurš nes atbildību par bērnu, vecāki izvēlas par labu bērnam, paskaidro lietas, māca to, kas pašiem ir svarīgs. Mūsu ģimenē viena no pamatvērtībām ir nedarīt pāri dzīvniekiem, to tad mēs arī atklāti mācām.

4. Vai Tu pievērs papildus uzmanību savu bērnu uzturam (piemēram, veido uztura plānus vai regulāri dodaties veikt asins analīzes)?
Sabiedrība visā pasaulē uzliek lielu slogu jaunajām vegānmammām: “Tas taču nav pieņemami un var kaitēt bērna veselībai – tāda modes aizraušanās kā vegānisms!” Tāpēc apzinīgas mammas studē visu pieejamo informāciju par uzturu, un pieredze rāda, ka lielākā daļa vegānvecāku ir ļoti zinoši (žēl tikai, ka presē visbiežāk parādās sliktie piemēri). Ar laiku šī spriedze mazinās. 

Svarīgi ir zināt uztura pamatus, bērna vajadzības un neklausīties visēdāju padomos (jāklausās citu pieredzējušu vegānu padomos). To es iemācījos, kad gaidīju pirmo bērnu. Daudz lasīju, daudz domāju, ko likt bērna šķīvī. Vēlāk sākas vecums, kad bērns pasaka, ka neko neēdīs vai ēdīs tikai maizi. Un arī tam ir jātiek pāri ar vēsu prātu, ar padomu no citiem zinošiem vecākiem, jo bērns aug un attīstās, ir dažādi ēšanas posmi, bet galvenais nekad nepadoties un turpināt bērniem piedāvāt dažādus ēdienus. Praktisku iemeslu dēļ es plānoju nedēļas ēdienkartes, mēs arī iepērkamies tikai vienreiz nedēļā. Tas palīdz sekot līdzi bērnu uzturam. Ik pa laikam veicu precīzu bērnu apēstā un izdzertā daudzuma pierakstu. Tas ļoti palīdz uzzināt, cik tad daudz un ko bērns apēd. To es ieteiktu darīt katram vecākam, kam rūp bērna fiziskā labklājība.

5. Vai, Tavuprāt, kad bērns ir paaudzies, viņam ir jādod izvēle, kādu dzīvesveidu piekopt? Kādēļ?
Kad mani bērni būs paaugušies, es ceru, ka viņi man nejautās atļauju, ko ēst, bet paši zinās labāk. Es ceru, ka mēs viņiem būsim ieaudzinājuši brīvu un stipru gribu, adekvātu pašvērtējumu, cieņu pret vecākiem un vērtības, kas mums kā ģimenei ir svarīgas. Ja vienu dienu viņi gribēs ēst beigtu dzīvnieku, tad tā tam būs būt. Taču pie ģimenes galda tas noteikti nenotiks.

6. Vai nav gadījies publiskās vietās kaut ko aizliegt bērnam, jo tas nav vegānisks? Kā ar šādām situācijām tikt galā jaunajām ģimenēm?
Protams, ka ir gadījies. Mēs aizrādam un paskaidrojam, ka tas nav vegānisks, un piedāvājam alternatīvas. Bērnam ir nepieciešama autoritāte, un tie, pirmkārt, ir viņa vecāki. Mūsu ģimenē bērni zina, ka ir lietas, ko mēs nedarām – sist, spert citam nedrīkst, Ipad stundām ilgi nedrīkst skatīties, ar mammu runā tikai latviski, pie galda sēžas kopā un ēd kopā, dzīvniekus neēd un, ja kāds runā, mēs viņu uzklausām (bērni vecākus, vecāki bērnus). Mums tās ir elementāras lietas un ģimenes vērtības, ar kurām strādājam katru dienu. 

Citām ģimenēm es ieteiktu vispirms vecāku starpā izrunāt, kas tad viņiem ir svarīgs, kā to komunicēt ar bērnu, lai viņš to uztver savam vecumam atbilstoši. Bagātināt un kopt savas vērtības, savu pašapziņu, rast atbalstu citu līdzīgi domājošu cilvēku lokā. Ja tu neesi pārliecināts, ka tas, ko tu dari, ir pareizi, tad būs grūti to iemācīt citiem.

7. Kad bērni sāk iet bērnudārzā, skolā, kur vecāks vairs nepārrauga bērnu, kā nodrošināt vegānisku uzturu?
Zviedrijā, pilsētā, kurā mēs dzīvojam, vegānisku uzturu var izvēlēties jau bērnudārzā, pēc tam arī skolā. Mani neuztrauc praktiskie aspekti. Es strādāju ar saviem bērniem, lai iedrošinātu viņus domāt kritiski, pastāvēt par savu rīcību. Lai brīdī, kad kāds lielāks bērns skolā pienāk un sāk runāt muļķības par mana bērna uzturu, viņam ir spēks vai nu aiziet prom no konflikta un meklēt palīdzību pie pieaugušā, vai pašam to konfrontēt.

8. Kā atšķiras Zviedrijas sabiedrības attieksme pret vegānu ģimenēm, salīdzinot ar Latviju?
Zviedri lielākoties ir dabai draudzīgi un informēti cilvēki. Daudzi urbanizētajā valsts daļā cītīgi šķiro atkritumus (un nejautā, kas ar tiem notiek tālāk), pērk ekoloģisku pārtiku, izvēlas riteni mašīnas vietā. Lielākā daļa sabiedrības ir pozitīvi noskaņoti, jo līdz ar vegānisma popularitāti viņi var klusināt savu sirdsapziņu, mierīgi turpināt savu visēdāja dzīvesveidu, sakot: “Es jau pērku tikai vietējo produktu,” vai “Es pārsvarā ēdu veģetāri.” Vegānisms kā dzīvesveids ir pieņemts visos sabiedrības līmeņos un vecumos. Protams, ir arī tāda daļa, kas līdzinās tipiskam Latvijas ziņu portālu komentētājam, kuram galvenais ir kaut ko sliktu pateikt, bet šādi cilvēki ir visur.

9. Kā tikt galā ar situācijām, kad draugi, paziņas, citi ģimenes locekļi vai pat ārsti nosoda izvēli par vegānisku uzturu ģimenē?
Pirmkārt, atklāti runāt, veidot diskusiju, jautāt, stāstīt, rādīt, nevis vienreiz, saņemot nopēlumu, ielīst savā alā. Tas prasa enerģiju un laiku, arī pašam nāksies meklēt atbildes uz jautājumiem, bet tas ir to vērts. 

Otrkārt, tas, ko minēju augstāk – strādāt ar savām vērtībām un pašapziņu. Ja tu neesi pārliecināts, ka tava izvēle ir pareiza, būs grūti to atspēkot citiem. Treškārt, meklēt vai pašam izveidot savu atbalsta grupu, iesaistīties līdzīgi domājošo grupās, satikties ar citiem vegāniem. Pat kontakts internetā reizēm var dot lielu atbalstu. Man droši var rakstīt Instagram, ja kāds vēlas draudzēties.

10. Pastāsti par projektu “Bērni vegāni”! Kas Tevi motivēja izveidot Facebook grupu? Kā šo projektu papildinās topošā mājaslapa?
Facebook grupa izveidojās pirms 4 gadiem, kad mēs, daži vecāki, diskutējām par bērnu vegānu jautājumu Vegan Latvia grupā. Mums Zviedrijā ir liela un aktīva vegānvecāku grupa, tāpēc es nodomāju, ka nenāktu par ļaunu izveidot arī Latvijas vecākiem ko līdzīgu. Sākumā es tur biju aktīvāka, liku dažādus ierakstus par tēmu, taču tagad es pilnīgi uzticos grupas biedriem. Viņi dzīvo Latvijā, diskutē par sev aktuāliem jautājumiem, un es priecājos, ka vecāki labprāt dalās savā pieredzē. Manuprāt, mums ir sirsnīga grupas atmosfēra. Šajā rudenī es plānoju publicēt mājaslapu “Bērni vegāni”. Tā ir plānota kā informatīva platforma, kurā tiks apkopoti raksti par dažādām tēmām, kas skar ģimeni, bērnus un vegānismu, ceļu uz vegānisku dzīvesveidu. Mājaslapas mērķauditorija ir visi, kuriem ir interese uzzināt ko jaunu un kuriem dzīve piespēlē vegānus – draugi, ģimene, kolēģi, izglītības iestāžu darbinieki. Tā būs vieta, kurā mēs runāsim par to, kā ir būt cilvēkam vegānam, un cilvēks jau vienmēr sākas ar bērnu.


Inteviju veidoja Līva Ašmane.

Foto no Sanitas Ločmeles personiskā arhīva.

Komentārs

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.