Citu sugu dzīvnieki ir tiešā veidā ietekmēti no tā, ko izvēlamies ēst. Samazinoties pieprasījumam, samazinās arī rūpnieciskās dzīvnieku audzētavās audzēto dzīvnieku skaits. Tā kā dzīvnieku izcelsmes produkti mūsu uzturā ir aizvietojami, kļūšana par vegānu ir viens no efektīvākajiem dzīvnieku ciešanu samazināšanas veidiem. Vairāk par vegānisma ētiskajiem aspektiem lasi mūsu blogā!
LŪSIJA
Lūsija kādreiz dzīvoja industriālā broileru fermā, kādās parasti tiek turēti desmitiem tūkstošu putnu – lielās bezlogu hallēs, kur viena kvadrātmetra platībā var būt ap 20 putnu. Platības trūkuma, bara lieluma un neveselīgas selekcijas dēļ šie dzīvnieki nevar īstenot savas dabiskās vajadzības un viņi cieš no daudzām slimībām. Parasti vistas broileru fermās, pirms nokaušanas gaļai, tiek audzētas 5-6 nedēļas.
Lūsijai izdevās izvairīties no pāragrās nāves, jo fermā viņa tika ievainota un vairs neauga vajadzīgajā tempā. Darbinieki viņu ar vēl dažām “nevajadzīgām”, dažas dienas vecām vistām izmeta dzīvu miskastē un atstāja ciest lēnu un sāpīgu nāvi. Par laimi, vistas atrada kāds līdzcietīgs cilvēks, kurš tās atveda uz Lietuvas saudzētavu “Trys paršeliai”, jeb “Trīs sivēntiņi”.
Ierodoties saudzētavā, Lūsijai bija vairāki ievainojumi, to starpā pazaudēta acs un saliecies knābis, bet, par spīti maziem dzīves apgrūtinājumiem, šobrīd viņa pilnā sparā izbauda laimīgu vistas dzīvi. No visām saudzētavā dzīvojošām vistām, viņa ir visieinteresētākā cilvēku tuvībā – redzot kādu no saviem kopējiem, Lūsija pieskrien viņam klāt, lai kāptu klēpī paglaudīšanai, un bieži viņu var satikt saudzētavas virtuvē, gaidām kādu gardu kumosiņu.
SĀRA
Sāra ir dzimusi industriālā cūku fermā. Tur viņas māte sešus mēnešus gadā tika turēta šaurā, sivēnu dzemdēšanai paredzētā sprostā, kurā viņa pat nevarēja apgriezties. Citi dzīvnieki, Sāras brāļi un māsas, vēlāk tika pārcelti lielākos sprostos, kuros dabiski tīrīgajām un gudrajām cūkām jādzīvo savos mēslos un psihiski smagos, vienmuļos apstākļos. Sārai tomēr laimējās – viņu kopā ar vēl vienu cūciņu izvēlējās izrādīšanai lauksaimniecības gada tirgū.
Gada tirgū cūkām bija tikai trīs mēneši un viņas bija pārāk mazas kaušanai, bet arī atpakaļ uz fermu viņas vairs nevarēja vest slimību riska dēļ. Parasti cūkas tiek sūtītas no gada tirgus uz dzīvnieku sētu, kur viņas nākamajā pavasarī kauj, bet šoreiz dzīvnieku sētā nebija vietas. Tā Sāra un viņas draudzene Sīri atrada savas mūža mājas saudzētavā “Tuulispää” Dienvidsomijā.
Saudzētavā Sāra un Sīri, kopā ar mežacūku Osku un pundurcūku Sulo dzīvo laimīgu cūku dzīvi. Viņa ir tā, kura izdomā kādus nedarbus darīt kopā ar Sīri un pirmā skrien pie saudzētavas ciemiņiem. Gan viņai, gan Sīri ļoti patīk skraidīt un rakņāties apkārt pa sētu, ēst, grauzt kociņus un spēlēties ar bumbām. Īpašu prieku Sārai sagādā vēdera pakasīšana.
ZUIKA
Zuika ir pavadījusi lielāko daļu savas dzīves lauku viensētā, kur viņa bija savas saimnieces vienīgā govs. Vasarās viņa dzīvoja laukā, piesieta pie īsas ķēdes, bet ziemās – tumšā kūtī, kurā viņa nevarēja pat apgriezties, un gulēt viņai vajadzēja savos mēslos. Tāpat kā citi dzīvnieki industriālajās fermās, Zuika tika katru gadu mākslīgi apaugļota, lai viņa ražotu pienu, un teliņi tika viņai atņemti – lai pārdotu tālāk piena ražošanai, vai sūtīti uz kautuvi, ja tie bija bullīši. Tas ir smags pārdzīvojums gan pašām govīm, gan no mātes nošķirtajiem teļiem. Kad Zuikas saimniece nolēma pārdot savu lauku īpašumu un sūtīt vienpadsmitgadīgo Zuiku uz kautuvi, Zuikai beidzot laimējās un viņa atrada jaunas mājas saudzētavā “Trys paršeliai” Lietuvā.
Sākumā Zuikai negāja viegli arī saudzētavā – viņa baidījās no cilvēkiem un mēslu dakšām, ar ko viņas iepriekšējā saimniece mēdza viņu sist, un uzvedās ļoti neparedzami. Dzīvojot kopā ar saprātīgiem, draudzīgiem cilvēkiem un citiem dzīvniekiem, sev atbilstošā vidē, Zuika ir kļuvusi par ziņkārīgu govi, kura vienmēr nāk iepazīties ar ciemiņiem. Viņa ir īpaši maiga un uzmanīga ar bērniem un aizsargā savus kazu un aitu draugus. Tagad, pēc 11 gadu ilgas izmantošanas, Zuika bauda brīvību, draudzību ar cilvēkiem un citiem dzīvniekiem un ābolus, kas ir viņas lielākais gardums.
OTTO
Otto ir polārlapsa, kurai nezināmā veidā ir izdevies aizmukt no kažokzvēru audzētavas Somijā. Dabā Somijā dzīvo pavisam neliels skaits polārlapsu un tikai galējo ziemeļu plašumos, bet kažokzvēru audzētavās polārlapsas ir viena no populārākajām sugām. Audzētavās šie skaistie dzīvnieki ir spiesti mitināties 0,8 kvadrātmetru krātiņos, un tiek nogalināti vēl nesasnieguši viena gada vecumu.
Otto tika redzēts industriālā rajonā Rietumsomijā, kurā atrodas daudz kažokzvēru audzētavu. Rūpnīcu darbinieki viņu baroja vairākus mēnešus, un viņš arvien vairāk pierada pie cilvēkiem, tomēr darbiniekiem industriālais rajons nelikās drošākā vieta, kur dzīvot polārlapsai. Viņi sazinājās ar somu saudzētavu “Tuulispää”, kura uzņēmās piedāvāt Otto mājas.
Otto ir noslēpumains suņa un kaķa sajaukums – daudz kas viņa uzvedībā līdzinās sunim, bet viņa veiklās kustības un patstāvība vairāk atgādina kaķi. Dzīvojot saudzētavā viņš ir kļuvis ziņkārīgāks, bet, kā jau savvaļas dzīvniekam, viņa attieksme pret visu jauno ir ievērojami atturīga. Saudzētavā viņam kopā ar polārlapsu Unelmu ir sava 12 kvadrātmetru istaba un 200 kvadrātmetru aploks, kurā rakt alas, sauļoties sniegā un iepazīties ar saudzētavas kaķiem un cilvēkiem.
Trys paršeliai
Trys paršeliai jeb Trīs sivēni ir dzīvnieku saudzētava Lietuvā. Tā darbojas kopš 2015. gada, un tajā dzīvo kazas, aitas, vistas, govs, truši un citi dzīvnieki. Iepriekš sazinoties, saudzētavā var pieteikties talkot, un, ziedojot saudzētavai, vari nodrošināt tās darbu arī nākotnē! Vairāk informācijas: https://www.facebook.com/trysparseliai/
Tuulispää
Dzīvnieku saudzētavā “Tuulispää” Dienvidsomijā dzīvo vairāk kā 50 no nāves izglābti dzīvnieki. Tur savas mājas ir atraduši, piemēram, cūkas, govis, aitas, kazas, vistas, zirgi, pīles un pat mežacūka Osku. Saudzētava rīko atvērto durvju dienas, un, iepriekš sazinoties, grupas var pieteikties talkot. Vairāk informācijas: http://www.tuulispaa.org/english/, info@tuulispaa.org