Vēstule no 1964. gada

Publicēts Publicēts Ētika

Eva Bata kļuva par vegānu 1954. gadā – desmit gadus pēc šī jēdziena rašanās. Vēl desmitgadi vēlāk tapa eseja “Kāpēc vegānisms?”, kurā viņa atskatās uz vegānisma vēsturi, iezīmē tā definīciju un aplūko teorētiskos un praktiskos vegānu dzīvesveida aspektus. Lai gan mūsdienu vegāni, iespējams, vairs nepiekristu atsevišķām esejā izteiktām nostādnēm, vairums no aprakstītā ir tikpat aktuāls kā pagājušā gadsimta vidū.

(Pilns esejas “Why Veganism?” teksts angļu valodā lasāms šeit.)

Eva Bata: Kāpēc vegānisms? (1964)

Lai gan visos laikos daudzi cilvēki dažādu apsvērumu dēļ ir dzīvojuši strikti veģetāru dzīvesveidu, tikai 1944. gadā daži entuziastiski “pilnīgie veģetārieši” (kas vēlāk sevi nodēvēja par vegāniem) tikās Londonā, lai dalītos ar personiskajā pieredzē gūtajām zināšanām par uzturu, no kura izslēgti ne vien gaļas, bet arī piena produkti (piens, sviests, siers, jogurts u.c.) un olas, kā arī apspriestu veidus un līdzekļus, kā padarīt šīs zināšanas pieejamas visiem – lai ikviens interesents varētu droši pāriet uz šādu uzturu.

Pirmā vegānu biedrība tika dibināta Anglijā tā paša gada februārī, un biedriem tika izsūtīti informatīvi biļeteni. 1946. gada vasarā tos aizvietoja četrreiz gadā iznākošs žurnāls “The Vegan”. Biedrībai pievienojās aizvien vairāk humānistu ar dažādām zināšanām un pieredzi. Reizēm gan entuziasma bija vairāk nekā abu iepriekš minēto, un turpmākajos gados daļai vegānisma pionieru parādījās gan fiziskas, gan sociālas dabas grūtības, ko izraisīja nepilnvērtīgs uzturs.

Taču, tieši pateicoties šiem nesavtīgajiem pionieriem, mūsdienu vegāni var uzsākt šo žēlsirdīgo dzīvesveidu bez bažām un tiek sabiedrībā uzskatīti par (gandrīz) “normāliem”. Kopš tā laika daudzu citu zemju vegāni ir pievienojušies šiem britiem, un 1960. gadā Malagā, Ņūdžersijā tika izveidota Amerikas Vegānu biedrība, kas izdeva žurnālu “Ahimsa”.

Vegāni vienmēr ir uzsvēruši vajadzību pēc veselīga un vienlaikus humāna uztura, augsnes saglabāšanas nozīmību un tālredzīgu zemes izmantošanu, lai mūsu pēcnācējiem šis mantojums nebūtu jāsaņem noplicināts, izkaltis un ar izskalotām būtiskajām minerālvielām, kas ir tik nepieciešamas pilnvērtīgai un veselīgai dzīvei. Protams, veselīga ķermeņa un prāta uzturēšanai vegāni dod priekšroku dabiskām metodēm (tīrs ēdiens, svaigs gaiss, saules gaisma, fiziskas aktivitātes utt.), nevis vakcīnām un serumiem. Tāpat ūdens piesārņošana ar notekūdeņiem, industriālajiem atkritumiem un fluorīdu pievienošanu vegānu skatījumā nav ne atsevišķu cilvēku, ne sabiedrības interesēs. [..]

Tā kā vegāni dzīvo saskaņā ar ahimsa principu (sanskritā: nenogalināšana, nevardarbība, nekaitēšana), tie likumsakarīgi sliecas par labu pacifismam, un daudzi aktīvi iestājas pret jebkādu agresiju, taču vegānisms nav saistīts ne ar kādu politisku partiju vai sistēmu – ne nacionālā, ne starptautiskā mērogā. Tāpat vegāni var būt dziļi reliģiozi, teiksim, dievbijīgi kristieši vai piederīgi kādai citai ticībai un konfesijai. Taču tas nav priekšnosacījums vegānismam – dzīvesveidam, kurā būtiski ir dzīvot, nekaitējot citiem. Mēs nezinām, vai turpmākā rīcība atrisinās visas mūsu problēmas, bet tas, ko darām šobrīd, neapšaubāmi ietekmē visus apkārtējos.

Ir vairāki ceļi uz vegānismu un daudzas individuālas tā izpratnes, taču vegānisms ir tikai un vienīgi viens – dzīvesveids, kurā izvairāmies no ekspluatēšanas – kā mūsu līdzcilvēku un dzīvnieku, tā arī zemes, no kuras atkarīga mūsu visu nākotne. Dažus vegānisms piesaista, jo tie vēlas uzlabot vai atjaunot veselību, citus vairāk saista ekonomiskais aspekts. Tikai retais neveģetārietis zina, ka vienlīdz lielā teritorijā un laika posmā var izaudzēt daudz vairāk vegānu nekā nevegānu pārtikas (dārzeņus, augļus, graudaugus, riekstus, sēklas); kļūstot par vegāniem, cilvēki ne vien atbrīvotos no lopkopības un tai piesaistītās nežēlības, bet arī daudzi auglīgas zemes akri būtu pieejami, lai audzētu pārtiku, ko mēs patērētu nepastarpināti. Šādos apstākļos pat Lielbritānija varētu kļūt par pārtiku eksportējošu valsti.

Iedomājieties, ko tas varētu nozīmēt “mazattīstītajām” (citiem vārdiem – badu cietošajām) sabiedrībām un kādu labumu tas dotu virzībai uz mieru pasaulē!

Taču līdz šim lielāko daļu vegānu pieņemt šo nekaitējošo dzīvesveidu motivējusi žēlsirdība. Vairums no tiem auguši, pārtiekot no ierastā uztura, kura pamatu veido gaļa, olas, piens un zivis, taču kādā brīdī sajutuši, ka tas nav labākais dzīvošanas veids. Tad, iespējams, nejauša nokļūšana liellopu tirgū vai skats, kā jaundzimuši teļi tiek aizvesti uz kautuvi (piedzimuši un nonāvēti, lai cilvēki varētu dzert pienu, ko daba paredzējusi teļiem), radījis lēmumu pārtraukt iesaistīšanos šādās noziedzīgās darbībās.

Dažkārt cilvēki patiesi vēlas palīdzēt novērst šādu nežēlīgu izmantošanu, tomēr vilcinās, baidoties, ka draugu acīs liksies “dīvaini” vai, ka nāksies izskatīsies mazliet “jocīgi”, nevalkājot vilnas jaku un ādas kurpes. Tomēr, pateicoties vegānisma pionieriem un alternatīvām, ko radījis mūsu ekonomiskās attīstības līmenis, šādas bažas tagad var uzreiz tikt kliedētas. Citus kavē nevēlēšanās atteikties no dzīvnieku izcelsmes pārtikas, respektējot kāda izrādīto viesmīlību. Taču nav pamata justies neērti – ja kādam tā jājūtas, tad drīzāk tiem, kas nav pacentušies sagādāt labu, humāni iegūtu pārtiku saviem viesiem, tā vietā gaidot, ka tie ēdīs mirušus dzīvniekus vai margarīnu no vaļa, kurš nogalināts, iešaujot tā ķermenī sprāgstvielas. Mūsu draugi mēdz nezināt šīs lietas, tādēļ mūsu pienākums ir darīt šos faktus vispārzināmus.

Protams, sākumā gadās saskarties ar grūtībām, taču tās ir vairāk iedomātas nekā reālas un mēdz ātri pagaist. Būt par vegānu nav sarežģīti – tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Taču, kamēr sabiedrība (un lielākā daļa pasaules) ir vērsta uz dzīvnieku izmantošanu, un pasaules ekonomika balstās uz “kam spēks, tam taisnība” principu un nostāju, ka nesaprātīgajiem tiesību nav, tikmēr pieejas, kas šādai kārtībai traucē vai cenšas to apiet, netiek atbalstītas. Turklāt vegānisms lielajam biznesam neko ekspluatējamu arī nespēj sagādāt. Daudzi jautā, kādēļ mums “jāiet tik tālu” un saka, ka laktoveģetārisms (kas ietver piena un, iespējams, ādas izstrādājumu utt. lietošanu) ir pietiekams solis. Diemžēl, spriežot pēc mūsu pieredzes, patiešām maz veģetāriešu apzinās pašreizējos dzīvnieku izmantošanas apmērus – nevis iejūtības trūkuma, bet intereses un izpratnes trūkuma dēļ. Atšķirībā no vegāniem, lielu daļu veģetāriešu uztrauc galvenokārt pašu veselība, un tie mēdz neiebilst pret dzīvnieku nogalināšanu ādas, siera, margarīna u.c. produktu ieguvei, ja vien nav jāēd pats nokautais dzīvnieks.

Mūsuprāt, nevainīgajai būtnei ir pilnīgi vienalga, vai to nokauj pārtikas, medikamentu, apģērba, sporta, tādu luksusa preču kā ziloņkaula rotu dēļ, no raga, kaula vai bruņurupuča bruņām veidota iztrādājuma dēļ, krokodilādas rokassomiņas vai eksotiska parfīma iegūšanai. Pēkšņai nāvei dzīves pilnbriedā vai mokošām sāpēm un bada nāvei tērauda slazdā jābūt vienlīdz šausminošai pieredzei gan pelei, sermulim vai trusim, gan mednieku vajātam tīģerim, valim vai briedim. Tas, kas pirmajā brīdī šķiet ātra nāve vienai būtnei, nereti nozīmē lēnu bada nāvi arī tās mazuļiem. Reizēm tas ir tieši mazulis vai, precīzāk, viņa āda, ko cilvēks iekārojis. Tas, ko pārdzīvo roņu vecāki, sērojot pie nonāvētā un steidzīgi nodīrātā mazuļa asiņainajām atliekām, iespējams, neatšķiras no govs ciešanām par zaudētu jaundzimušo. Katrs, kas dzīvojis tuvu fermai vai kautuvei, zina teļa un viņa mātes žēlos māvienus.

Tomēr vairums cilvēku, vispirms pārejot uz laktoveģetāru uzturu, palielina piena produktu un olu patēriņu – tas nozīmē, ka dzīvnieku ciešanu mazināšana pastāv vairāk cerību līmenī nevis realitātē. Pārsteidzoši, cik daudzi veģetārieši nezina, ka rennetu, ko izmanto daudzu sieru cietināšanai, iegūst no tikko nokautu, pavisam jaunu teļu kuņģiem. Šādi sieri, protams, nav pat laktoveģetāri, un mēs uzskatām, ka šādām nekonsekvencēm jābūt daudz plašāk zināmām.

Ja tomēr mēs censtos salīdzināt nežēlības pakāpes, būtu skaidri redzams, ka no visiem “pārtikas dzīvniekiem” piena govs cieš daudz vairāk par gaļai audzētajiem liellopiem. Visu viņas mūžu pret šo ar maigu skatienu apveltīto, pakļāvīgo būtni izturas kā pret piena mašīnu. Viņu uztur ar medikamentu palīdzību, “uzkurina” ar hormoniem, injicē antibiotikas, un vēl jāpārcieš lopkautuves šausmas, kad visbeidzot viņa kļūst nerentabla.

Vegānisma uzsākšana prasīs mazliet pacietības, šādas tādas zināšanas par uzturu (kas ir viegli apgūstamas un ārkārtīgi noderīgas) un varbūt nedaudz palīdzības no citiem vegāniem, kas jau apzinājuši vietējās iespējas iegādāties tīru pārtiku, humāni ražotu apģērbu un mājsaimniecības produktus. [..]

Visi gatavie pārtikas produkti, piemēram, cepumi, kūkas, gatavie maisījumi, pīrāgi, konservu tipa zupas utt. ir “aizdomās turamie”. Visai ticams, ka to sastāvā ir kāda no šīm sastāvdaļām: sviests, piens (parastais vai sausais), medus, siers, dzīvnieku tauki (ieskaitot vaļu vai roņu eļļu, ko ražotāji uz iepakojuma mēdz nenorādīt) vai olas. [Citas sastāvdaļas, kas iegūtas no piena vai taukiem – parasti dzīvnieku – ir sūkalas un dažādi laktāti (pienskābe); vairāki stearāti un citi taukskābju atvasinājumi utt.]

Turklāt šiem produktiem ir mazāka uzturvērtība, salīdzinot ar svaigiem produktiem – augļiem, dārzeņiem, riekstiem, sēklām, graudiem – daļēji tāpēc, ka tie tikuši termiski vai kā citādi apstrādāti, un arī tāpēc, ka tie, iespējams, satur pārtikas piedevas, no kurām iesaka izvairīties, piemēram, ķīmiskās krāsvielas, aromatizatorus, konservantus, sintētiskus garšas pastiprinātājus, balinātājus utt., utt., utt. Noderīgs pagaidu princips iesācējiem ir: “Ja to nevar ēst neapstrādātu, labāk neēd to vispār!”. Ir vairāki pašsaprotami iemesli, kāpēc nevienam, kas pārtiek no “standarta” uztura, nav ieteicams vienas dienas laikā pāriet uz svaigu pārtiku, taču vispārējas veselības vārdā iekļaut uzturā pienācīgu daļu šādas pārtikas ir obligāta lieta, jo jebkura termiska apstrāde iznīcina daļu no uzturvielām produktos.

Laiku pa laikam porcija labas pašu vārītas zupas, vienkārši pagatavoti dārzeņi, pilngraudu maize vai ar mizu cepti kartupeļi  padarīs daudzveidīgākus un interesantākus ēdienus, kas ir vegānu uztura pamatā – zaļumu salātus, svaigus augļus, riekstus un graudus (ko var viegli izdiedzēt ar lieliskiem rezultātiem).

Gatavošana tādiem viesiem, kas nav vegāni, sākumā liksies grūts uzdevums, taču, izpētot veikalu piedāvājumu un paeksperimentējot, draugiem, kas kāro šāda veida ēdienus, var pierādīt, ka gardas kotletes, riekstu sacepumi, kūkas, cepumi, tortes un visdažādākie pīrāgi ir pagatavojami arī tikai no augu produktiem. Tas ir vēl viens izaicinājums, kas rada lielisku iespēju nodemonstrēt, cik pievilcīgas, garšīgas un daudzveidīgas maltītes var pagatavot bez jebkādām dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām.

Ciemojoties pie citiem, vajadzēs mazliet takta un padaudz apņēmības. Vispirms īsumā (un pēc iespējas vienkārši) jāpaskaidro mūsu uztura specifika, lai namamāte neapvainojas, ja atsakāmies novērtēt piedāvātos gardumus. Katrs var bez grūtībām un ar minimālu sagatavošanos pasniegt augļus vai riekstus, tādēļ mums nevajadzētu justies par to neērti. Sākumā namamātei visticamāk liksies, ka “neesi pietiekami paēdis”, taču, pieklājīgi pārliecinot, ka tā nebūt nav, varam paplašināt viņas kulinārās zināšanas.Mēs uzskatām, ka vislabāk ir atbildēt uz visiem jautājumiem īsi. Tas veicina papildu interesi un rosina uzdot nākamos jautājumus, kas ļauj “iedēstīt pāris sēklas”, neliekot klausītājiem justies tā, it kā viņiem kāds “sprediķotu”.

Taču vegānisms nekādā gadījumā neattiecas tikai uz uzturu – vegāni neatbalsta dzīvnieku nogalināšanu un izmantošanu jebkādiem mērķiem:

  • PĀRTIKAI – gaļa (ieskaitot zivis un putnu gaļu), olas, piens, sviests, siers, krējums, dzīvnieku tauki, medus un visi produkti, kas kaut ko no nosauktā satur;
  • APĢĒRBAM – vilna, āda, zīds utt.;
  • GREZNUMLIETĀM – kažokāda, spalvas, pērles, ziloņkauls utt.;
  • ĶERMEŅA KOPŠANAS LĪDZEKĻIEM – no dzīvnieku taukiem pagatavotas ziepes, kosmētika un krēmi, kas satur dzīvnieku taukus un eļļas vai lanolīnu (vilnas taukus) un smaržūdeņu sastāvdaļas, kas iegūtas no dzīvniekiem nežēlīgā veidā;
  • SAIMNIECĪBAS PRECĒM – vilnas paklāji un vilnas segas, spilveni ar spalvu pildījumu, slotas, otas un sukas no dzīvnieku apmatojuma, eļļas un ziedes, kas satur dzīvnieku taukus utt.;
  • SPORTAM – medības, dzīvnieku skriešanās sacīkstes, makšķerēšana utt.;
  • IZKLAIDEI – cirks un visi priekšnesumi, kur izmanto zvērus vai putnus, zoodārzi, kur ieslodzīti dzīvnieki – nacionālie parki un savvaļas rezervāti ir daudz labāki un noderīgāki visiem iesaistītajiem;
  • MEDIKAMENTIEM – vakcīnas, serumi u.c., kas veidoti, izmantojot dzīvniekus, neaizmirstot arī par miljoniem dzīvnieku, ko ik gadu izmanto, lai “testētu” visa veida zāles, kā arī šampūnus un “skaistumproduktus”.

Var šķist briesmīgi garš saraksts, taču tas tikai parāda, cik lielā mērā šobrīd balstāmies uz dzīvnieku izcelsmes lietām un uz katras nabaga radības izmantošanu, no kuras vien var izspiest kādu labumu. Taču visam minētajam ir pieejamas humānas alternatīvas. Pat smalkākās mākslinieku otas tagad izgatavo no sintētiskiem materiāliem.[..]

Nerunājot par tūlītējiem rezultātiem, vegāni šādu dzīvesveidu uzskata arī par pienākumu pret nākamajām paaudzēm. Ņemot vērā pašreizējo pārmaiņu ātrumu, būs vajadzīgs ilgs laiks, lai novērstu līdzšinējās rīcības sekas, ja tas vispār ir iespējams. Taču, lai ko darītu mēs, daudz lielākā mērā tie būs mūsu pēcnācēji, kurus skars šodienas un rītdienas darbību sekas (pozitīvas vai negatīvas), līdz mēs tiem atstāsim – ko? Tuksnesi, postažu vai auglīgu dārzu?

Izvēle ir mūsu rokās.

3 domas par “Vēstule no 1964. gada

Komentāri ir slēgti