Pirms dažiem gadiem pazuda visi dzīvnieki. Vienu rītu mēs pamodāmies un dzīvnieku gluži vienkārši vairs nebija. Viņi pat neatstāja mums zīmīti, viņi neatvadījās. Mēs tā arī īsti nesapratām, kur viņi ir palikuši.
Mums viņu pietrūka.
Daži domāja, ka pienācis pasaules gals, tomēr nē. Tikai dzīvnieku vairs nebija. Ne kaķu, ne trušu, ne suņu, ne vaļu, ne zivju jūrās, ne putnu debesīs.
Mēs bijām pilnīgi vieni.
Mēs nezinājām, ko iesākt.
Kādu laiku mēs jutāmies apjukuši, bet tad kāds pateica: tāpēc vien, ka vairs nav dzīvnieku, mums nav jāsāk dzīvot citādi. Tas nav iemesls, lai mainītu ēdienkarti vai pārstātu pārbaudīt produktus, kas varētu mums kaitēt.
Turklāt ir taču arī mazulīši.
Zīdaiņi nemāk runāt. Viņi tik tikko spēj pakustēties. Zīdainis nav racionāla, domājoša būtne.
Mēs uztaisījām bērniņus.
Un mēs viņus izmantojām.
Dažus mēs apēdām. Zīdaiņu miesa ir maiga un sulīga.
Mēs viņiem novilkām ādu un ietērpāmies tajā. Zīdaiņu āda ir mīksta un ērta.
Dažus mēs izmantojām eksperimentos.
Mēs atvilkām vaļā plakstiņus un nostiprinājām tos ar līmlenti, pilinājām iekšā mazgājamos līdzekļus un šampūnus – lāsi pa lāsītei.
Mēs viņus sarētojām un applaucējām. Mēs viņus apdedzinājām. Mēs viņus piesprādzējām pie galda un smadzenēs ievietojām elektrodus. Mēs transplantējām, sasaldējām un apstarojām.
Zīdaiņi ieelpoja dūmus, viņu vēnas piepildījās ar medikamentiem un narkotikām, līdz mazuļi pārstāja elpot un asinis vairs neplūda dzīslās.
Protams, mums nebija viegli, taču tas bija nepieciešams.
Neviens to nevarēja noliegt.
Dzīvnieki bija pazuduši, un kas cits mums atlika?
Protams, daži cilvēki sūdzējās. Taču vienmēr kāds sūdzēsies.
Un viss atkal bija normāli.
Tikai…
Vakardien visi mazulīši pazuda.
Mēs nezinām, kur viņi palika. Mēs pat neredzējām, kā viņi aiziet.
Mēs nezinām, ko bez viņiem iesāksim.
Bet mēs kaut ko izdomāsim. Cilvēki ir gudri. Tāpēc mēs esam pārāki par dzīvniekiem un zīdaiņiem.
Mēs kaut ko izprātosim.
Translation of Babycakes copyright © 1990 Neil Gaiman.
Tulkojusi Ieva Zālīte.
Lūdzam nepārpublicēt bez autora atļaujas (un tulkotājas ziņas).
Attēls: medical-enc.ru
4 domas par “Nīls Geimens: Mūsu mazulīši”
Tikai veģitārieši/vegāni varētu saviem mazuļiem tādu nodarīt. Normāli cilvēki jūt atšķirību starp dzīvniekiem un cilvēkiem.Mazliet atgādina slaveno dzīvnieku tiesību aizstāvi un veģitārieti A. Hitleru. 😉
Radoša interpretācija 🙂
Vegāni gan teiktu, ka izmantot bērnus (un arī pieaugušos) ir vismaz tikpat neētiski kā izmantot pārējo sugu būtnes. Šādā skatījumā indivīdu labklājību sargā fakts, ka mēs visi esam sajūtošas būtnes – līdz ar to nekaitēt, neierobežot, nepakļaut attiecas kā uz mani, tā uz citiem sajūtošajiem, lai kādas nebūt sugas.
Ja vien mēs nekļūstam par hitleriem, kam nav nekāda sakara ar tiesību respektēšanu un kas vieglu roku spēj nodalīt vienas indivīdu grupas kā “zemākas” un pat iznīcināmas.
“Normāli cilvēki jūt atšķirību” >
Būt normālam šajā visādā nozīmē pagrimušajā sabiedrībā, iekļauties tajā un justies ērti diez vai ir kaut kas uz ko mums vajadzētu tiekties un ar ko lepoties.
Mēs visi jūtam atšķirību starp cilvēkiem un dzīvniekiem, bet tas, ka dzīvnieki nespēj rakstīt dzeju, izgudrot internetu un aipodu un darīt citas labas un bieži vien ne tik labas lietas, ko darām mēs, nenozīmē ka viņi būtu pelnījuši tādu dzīvi un nāvi, kādu miljoniem viņu šobrīd pieredz.
Šis publicējums ir literārs darbs un, manuprāt, jāuztver kā atgādinājums par to, ka, ja mēs esam tik gudri un attīstīti, tad mums vajadzētu saprast, ka vājākas būtnes – vai tie būtu dzīvnieki vai zīdaiņi – izmantot un viņiem darīt pāri bez nopietna iemesla (un mūsdienās tāda iemesla nav) tikai tāpēc, ka tā ir vieglāk un ērtāk, ir amorāli.
patiesi..ataisnojums dzīvnieku ēšanai izmantošanai u.c.ir tas ,ka viņi nerunā, nekumunicē ar mums saprotamā veidā un nepilda mūsu pavēles u.c., bet tad jau varētu ēst arī zīdaiņu , garīgi slimus, jo viņi taču arī to nedara…Labs stāsts!
Komentāri ir slēgti