Vegānisms un ekoloģija

Dzīvnieku izcelsmes produktu (it sevišķi gaļas) lietošana uzturā vēl nesenā pagātnē ir bijusi turīgāku iedzīvotāju privilēģija, bet vienkāršu zemnieku ēdienkartē dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielu īpatsvars bija ievērojami mazāks. Pateicoties lauksaimniecības industrializācijai un dzīves līmeņa pieaugumam, tā sauktajās attīstītajās valstīs gaļa masveidā no luksusa preces kļuva par vienu no galvenajiem uzturvielu avotiem. Rodoties masveida pieprasījumam pēc gaļas un citiem pārtikā un citur lietotiem dzīvnieku izcelsmes produktiem un parādoties tehnoloģiskām iespējām, ir radusies gan nepieciešamība pēc dzīvnieku audzēšanas masveidā, gan iespēja to īstenot. Šai parādībai, pat neskatot tās ētikas un veselības puses, ir negatīva ietekme uz apkārtējo vidi un Zemes ekosistēmām.

Izjaukts līdzsvars

Dabā viss ir līdzsvarā, pat ja no malas tas nav saskatāms. Lielākie dzīvnieki vienmēr ir bijuši mazākā skaitā, nekā mazākie, piemēram, uz vienu vali vienmēr atradīsies tonnas ar planktonu. Jau šobrīd cilvēku populācija skaitliski pārsniedz līdzsvaram nepieciešamo, taču, protams, ar to būs jāsamierinās. Bet sev līdzās cilvēks audzē arī lielus dzīvniekus savām uztura un citām vajadzībām. Govīm, cūkām un aitām saskaņā ar savu „biomasas apjomu” vajadzētu būt mazākā skaitā, nekā tie ir šobrīd, proti, šobrīd tie veido 20% no sauszemes dzīvnieku biomasas apjoma.[1] 2009. gadā, piemēram, 63 miljardi dzīvnieku tika audzēti pārtikas ieguvei – gan gaļas, gan piena un olu ražošanā.[2]

Resursu pārtēriņš

Visi šie mājdzīvnieki patērē līdz 70% no dzeramā ūdens, 38% sauszemes un saskaņā ar dažādiem datiem „saražo” no 19% līdz 51% siltumnīcas efektu veicinošo gāzu (it sevišķi metānu un oglekļa dioksīdu).[3] Lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana ir arī energoneefektīva. Dažādos ražošanas procesos patērētā fosilā kurināmā enerģija attiecībā pret gaļas enerģētisko vērtību (pie rūpnieciskās lopkopības apstākļiem) sasniedz vidēji 28 kKal pret 1kKal. Tā, piemēram, lai „saražotu” dzīvnieku izcelsmes pārtiku, kas dod 1kKal enerģijas, ir nepieciešamas 54kKal no fosilā kurināma (govīm), 50kKal (aitām), 4kKal (vistām), kamēr graudaugu izcelsmes proteīna ieguvei ir vidēji nepieciešamas vien 3,3 kKal fosilā kurināmā enerģijas uz katru iegūto kKal.[4]

Skāde liela

Jau 2006. gadā lopkopība bija vainojama 20% ganību degradācijā.[5] ASV lopkopība bija vainojama pie 55% augsnes erozijas gadījumu, 37% pesticīdu izmantošanas gadījumu, 50% antibiotiku izmantošanas un trešdaļas no fosfātiem un slāpekļa, kas nonāk ūdenī (šīs divas vielas, kā zināms, piesārņo ūdeni un sekmē aļģu savairošanos, kā rezultātā arī skābekļa trūkumu ūdenī – skābeklis tiek patērēts aļģu sadalīšanās procesā). Tāpat, runājot par apģērbu: salīdzinot dabīgo un mākslīgo kažokādu ražošanas iespaidu uz vides piesārņojumu, dabīgo kažokādu ražošana veicina vismaz četrkārt lielāku oglekļa dioksīda (CO2) daudzuma nokļūšanu atmosfērā.[6]

Tātad ēdam zivis?

Šajā kontekstā varētu šķist pieļaujami izvairīties no lopkopības produktiem, to vietā uzturā lietojot vairāk zivis un citus jūras iemītniekus. Tomēr, kā norāda Pasaules pārtikas organizācijas dati, jau šobrīd ir izsmelti līdz 70% zivju “resursu”.[7] Nelīdz arī citu jūras dzīvnieku mērķtiecīga audzēšana. Šobrīd, piemēram, trešdaļa garneļu nāk no audzētavām, kas veicina koraļļu rifu, jūras dibena augsnes slāņa un citu ekosistēmu iznīcināšanu.[8] Garneļu un zivju audzētavās tiek izmantotas ķimikālijas, kas piesārņo jūras ūdeni, turklāt audzējamo dzīvnieku barībai lielākoties izmanto citas okeānā nozvejotās zivis.

Ko nu?

Par alternatīvu industriālai lauksaimniecībai nereti min bioloģiskās saimniecības ar to labturības standartiem. To problemātika (ārpus ētikas konteksta, protams) ir ekonomiskais neizdevīgums – zema produktivitāte un augstas izmaksas. Kaut cik ekonomiski izdevīgs ganāmpulks jau rada ievērojamu negatīvu ietekmi uz vidi, kā minimums izjaucot bioloģisko līdzsvaru.

Kāda būtu lauksaimniecība bez lopkopības? Ir nācies saskarties ar pārmetumiem, ka vegānisks dzīves veids, atsakoties no mājlopu audzēšanas, veicinās ķīmiska mēslojuma izmantošanu ekoloģiski tīra dzīvnieku izcelsmes mēslojuma vietā. Taču praktiski Latvijā 34% no lauksaimniecības platībām jau mēslo ar minerālamēsliem,[9] turklāt, arī dzīvnieku izcelsmes mēslojums satur kaitīgos fosfātus un sulfātus. Kā alternatīva šādai videi kaitīgai sistēmai būtu „meža dārzu” (forest gardening) sistēma (skatīt attēlu raksta sākumā), kurā mēslojums faktiski netiek pielietots, proti, pārtikas augu un palīgaugu stādīšana teritorijā tiek izplānota tādā veidā, ka veidojās sevi uzturoša sistēma[10].