Mātes jūtas un piena produkti

Publicēts Publicēts Dzīvnieki, Ētika

Es neatceros, kad pirmo reizi kaut ko uzzināju par iespēju dzīvot, nelietojot uzturā piena produktus. Doma par to atmešanas nenoliedzamo nepieciešamību un pareizumu parādījās grūtniecības laikā. Man šķiet, ka pirms tam man par to nebija nevienas mazākās domiņas, vai arī tās bijušas tik garāmejošas, ka nav spējušas iespiesties atmiņā. Tagad grūti aptvert, kā tas iespējams – tik ļoti neaizdomāties par to, no kurienes nāk piens. Droši vien biju pievērusi acis, tāpat kā to dara daudzi, lai būtu vieglāk dzīvot. Gaļu neēdu jau kādu laiku pirms grūtniecības, bet grūtniecības laikā to nedaudz atsāku darīt. Man ir grūti uzturēt līķa un mirušā dzīvnieka sajūtu, kad redzu gaļu, jo gaļa īstenībā neizskatās pēc kaut kā tāda, kas ir bijis dzīvs. Lai apzinātos to, kas tā patiesībā ir, man jāpieliek intelektuāla piepūle, tomēr kopš dzemdībām es tāpat to vairs neēdu. Vēl grūtāk ir uzturēt mātes-govs un viņas bērnu ciešanu sajūtu, kad redzu piena produktus. Atklāti sakot, man dažreiz ir grūti saprast, kā līdz vegānismam nonāk tie, kam nav bijis saskares ar mātes-cilvēka pienu un zīdīšanu. Lai arī grūtniecības laikā sapratu, ka cilvēkam lietot uzturā govs bērniņam paredzēto pienu ir savā ziņā perversi (starp citu, cilvēki ir vienīgie dzīvnieki, kas pienu, turklāt svešas sugas pārstāvju, turpina ēst pēc zīdaiņa vecuma), toreiz es nespēju no tā atteikties. Piena produkti aizņēma tik lielu daļu no manas ēdienkartes, ka to izslēgšana šķita pilnīgi neiespējama, tāpēc pie šīs domas nemaz neuzkavējos, savukārt, ar gaļas ēšanu nekad nebiju pārāk aizrāvusies, tāpēc tās atmešana neradīja izteiktu diskomfortu.

Neilgu laiku pēc sava bērna piedzimšanas, kad biju sākusi viņu barot ar krūti, es sāku ļoti skaidri apzināties to, kas piens patiesībā ir un no kurienes un kāpēc tas rodas. Tas ir brīnumains, mātes ķermeņa radīts ēdiens tieši viņas bērniņam, kas, kā izrādās, pielāgo sastāvu augošās atvases vajadzībām, atkarībā no tās vecuma un veselības stāvokļa, ar tik īpašu, bagātīgu un daudzveidīgu uzturvielu daudzumu, ka to nav iespējams mākslīgi atdarināt. Govs piens ir domāts viņas bērnam, tāpat kā manējais – manējam. Vēl jo vairāk – teļš nav cilvēka bērns, un viņa vajadzības un attīstība ir atšķirīga, līdz ar to arī viņa mātes piena sastāvs ir pielāgots teļam, nevis cilvēkam. Tāpat kā cilvēkam un citiem dzīvniekiem, govs ķermenī piens rodas tad, kad viņā sāk augt bērniņš, kuram tas būs vajadzīgs dzīves sākumā.

Manu acu priekšā sāka raisīties ainas, kurās sievietēm tika atņemti bērni un novietoti telpas stūrī, no turienes viņu raudas varēja dzirdēt mātes, kuras bija ieslodzītas un kurām nebija iespējas saviem bērniem pat pieskarties – tikai bezpalīdzīgi noklausīties viņu saucienos pēc palīdzības. Tāpat kā tas ir govīm. Un sievietes tika slauktas, viņu krūtis pārpildītas ar pienu. Man ciešanas un sāpes sagādāja jau normālais piena pieplūdums manās krūtīs, bet lauksaimnieki lepojas, ja govju izslaukumu vairākkāršo. Un, lūk, tātad arī šo sieviešu krūtis palielinātos nevis par diviem, trim izmēriem, kā tas notika ar manējām, bet vismaz par četriem, pieciem, sešiem, kas radītu iekaisumus un sekojošu antibiotiku ievadīšanu organismos. Sieviešu mazie dēli tiktu nogalināti vēl zīdaiņa vecumā, tāpat kā teliņi tiek nogalināti neilgu laiku pēc piedzimšanas un tad apēsti, pirms tam vēl paspējot izņemt no to kuņģiem fermentu un pievienot viņiem paredzētajam mātes pienam, lai ražotu sieru. Un tas būtu tas žēlsirdīgākais liktenis, jo meitas, kurām ļautu dzīvot, būtu nolemtas tādai pašai dzīvei kā viņu mātes. Un pats šausmīgākais – cilvēki to būtu pelnījuši, jo tieši tā mēs rīkojamies ar govīm un viņu mazuļiem.

Teorētiski šāds scenārijs pat ir iespējams – ja pie mums ierastos kāda augstāk attīstīta ārpuszemes civilizācija, kura novērtētu cilvēku piena lieliskās īpašības un kuras pārstāvji mūs uzskatītu par tikpat dumjiem un vērā neņemamiem, par kādiem mēs mēdzam uzskatīt dzīvniekus. Cilvēkiem dažreiz šķiet, ka viņi ir augstāk attīstīti un tāpēc “dumjo dzīvnieku” ciešanas nav tik īstas un vērā ņemamas kā mūsējās. Tikpat labi varētu teikt, ka cilvēkiem ar augstāku intelekta koeficientu ir ļauts spīdzināt un izmantot tos, kuriem tas ir zemāks. Kamēr šīs ciešanas neattiecas uz mums, mēs varam aukstasinīgi apgalvot, ka tāda ir dzīve un pasaule ir nežēlīga, ka cilvēki ir barības ķēdes augšgalā un uzvar stiprākais, bet vai tikpat mierīgi mēs dzīves nežēlīgumu uztvertu tad, ja piepildītos iepriekšaprakstītā aina?

Visas šīs pārdomas savijās ar ticības atblāzmu „karmai” vai parunām „ko sēsi, to pļausi” un „dots devējam atdodas”, kas lika man aizdomāties – ja es turpināšu piedalīties šajā pasākumā, tad kādudien man var nākties samaksāt par to tieši tādā fantastiskā veidā, kādu iztēlojos. Lai arī tā bija fantāzija, es to izjutu ļoti asi. Nevienu video par dzīvnieku izmantošanu es nemaz nespēju noskatīties, jo tas ir pārāk sāpīgi. Tad jau labāk uzreiz atteikties no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Un vēl – varbūt gaļas iegūšanu un ēšanu vēl var kaut kā pamatot, jo tiešām – nogalināšana ir dabiska un tā tas notiek mežonīgajā savvaļā, bet bērna atņemšana mātei absolūti nav dabiska. Mātes atņemšana bērnam. Bērna atņemšana mātei. Pirmo nakti pēc mana bērniņa piedzimšanas es nevarēju pavadīt kopā ar viņu, un tas vēl joprojām sāp. Kā cilvēks, kuram ir māte vai bērns, spēj attaisnot to, ko mēs nodarām citu sugu pārstāvju mātēm un bērniem? Es atzīstu to, ka esmu vāja, bet tam nav attaisnojuma. Vienkārši nav. Bet… lai cik nožēlojami tas šķistu pēc iepriekšrakstītā, arī tobrīd vēl nebiju tik stipra, lai atteiktos no piena produktiem pilnībā, tomēr nolēmu, ka vismaz samazināšu to patēriņu – ēdīšu tos tikai tad, kad tas būs konkrēti tas, ko gribēšu, nevis tas, ko es izvēlos, kad sajūtu izsalkumu, atveru ledusskapja durvis un cītīgi cenšos izdomāt, ko varētu apēst no tā, kas atrodas manu acu priekšā.

Pagāja pāris mēneši, un es sadraudzējos ar vegānu ģimeni ar tikko dzimušu bērniņu, kuri droši vien bija tie, kas man ļāva aptvert to, ka tiešām ir iespējams dzīvot un paēst bez piena. Tā vairs nebija kaut kāda pasaka un fantāzija, tas bija pa īstam! Un tad es atteicos no piena produktiem pilnībā. Pirmo mēnesi biju ļoti neapmierināta un dusmīga, jo šķita, ka man nav ko ēst. Biju pieradusi bezmaz visiem ēdieniem pievienot sieru vai krējumu, un bez šiem produktiem ēdienreizes nesniedza pilnīgu apmierinājumu un sāta sajūtu. Pēc pirmā mēneša kļuva vieglāk, un nu ir pagājuši divarpus gadi, un esmu pilnībā pieradusi pie jaunās ēdienkartes un esmu atklājusi (un turpinu atklāt) jaunas receptes un pārtikas produktus, kas spēj apmierināt visas manas gastronomiskās vēlmes un iegribas, tāpēc piena produkti vairs nešķiet vajadzīgi. Tomēr, atrodoties kārdinājumu ielenkumā, ne vienmēr izdodas tiem pretoties, un mēdz piemeklēt ne tikai mazi grēciņi, bet arī pamatīgas vegānisma krīzes. Dažreiz pat rodas dumpīgs noskaņojums pret vegānismu. Bet tas ir pārejoši. Tieši šādas krīzes beigās atrodos patlaban, un jau pirms šī raksta uzrakstīšanas, radot to savā galvā, es guvu spēcīgu impulsu tam, lai kārtīgi saņemtos un atteiktos no iekārojamas pienu un olas saturošas pankūkas. Nokļuvu mājās un uzcepu vegānisko versiju.

Santa Kolosovska