Ir skaidrs, ka neatradīsies daudz vegānu, kas par tādiem kļuvuši, reaģējot uz bišu ekspluatāciju biškopības nozarē. Tāpat, šķiet, biškopības apkarošana nav viens no primārajiem jautājumiem dzīvniektiesību aktīvismā. Tomēr dažkārt vegāniem un vegānismā ieinteresētajiem rodas jautājumi par to, vai bitēm tiek nodarīts kāds kaitējums, ja izmantojam viņu saražoto medu, un, ja jā, tad kāds tieši.
Apsvērumi medus nelietošanai
Angļu valodā pastāv apzīmējums „beegan”, kas raksturo cilvēku, kurš nelieto nevienu dzīvnieku izcelsmes produktu, izņemot medu (un pārējos bišu produktus). Painteresējoties par motivāciju šādai izvēlei, atklājas vairāki pavedieni: ir cilvēki, kas atsakās no dzīvnieku produktiem veselības apsvērumu dēļ, tomēr medu atzīst par pietiekami vērtīgu uzturvielu ziņā, lai tas kļūtu par izņēmumu. Citi savukārt domā, ka, ievācot medu, mēs bitēm nekaitējam, jo viņas saražo vairāk medus, nekā viņām nepieciešams, un biškopis paņem tikai tiesu, kas viņām paliek pāri. Vēl citi ķeras pie fakta, ka bites ir insekti, un insekti, gribētos domāt, ir intelektuāli un neiroloģiski vājāk attīstīti nekā pārējie dzīvnieki, turklāt, ražojot dārzeņus un augļus, kaitējums tiekot nodarīts daudz vairāk insektiem.
Kādas ir bites?
Raugoties uz šiem apsvērumiem, būtu interesanti iepazīt medus bites un medus ražošanas procesu tuvāk. Pirmkārt, bites ir insekti, un insekti, protams, pieder dzīvnieku valstij. Kaut arī medus bites smadzeņu izmērs ir aptuveni 1mm3 liels, un viņu smadzenes veido tikai mazāk nekā miljons neironu, šo bišu attīstības līmenis ir iespaidīgs, ņemot vērā viņu sociālo uzvedību, veicamos darbus, to plānošanu un citus faktorus. Bišu mācīšanās ātrums ievērojami pārsniedz cilvēka mācīšanās ātrumu, pat pielīdzinot abu sugu dzīves ilgumu. Bitēm ir laba atmiņa – viņas atceras sešas atrašanās vietas un trīs ceļus, kas uz tām ved. Viņas spēj atcerēties četras veiksmīgas un četras neveiksmīgas izvēles. Runājot par sociālo uzvedību: bitēm raksturīga simboliska komunikācija, kuras interesantākā izpausme ir bišu deja. Darba bite, kas atradusi labu barības avotu, par to paziņo pārējām saimes bitēm ar īpašas dejas palīdzību, kurā atklāj informāciju par barības atrašanās vietas attālumu un virzienu.
Kaut arī joprojām zinātnieku vidē notiek diskusijas par to, vai un kā insekti izjūt sāpes un emocijas, ir droši zināms, ka insektiem ir nervu sistēma ar sāpju receptoriem, kas ļauj uztvert negatīvus stimulus, piemēram, pārmērīgi augstu vai zemu temperatūru, indīgu ķimikāliju klātbūtni un mehāniskus savainojumus, un no tiem izvairīties nākotnē. Neatkarīgi no tā, vai bites sāpes uztver apzināti vai nē, ir skaidrs, ka viņas no tām vēlas izvairīties.
Biškopība
Bišu saimi veido bišu māte, darba bites un trani. Vecākās darba bites ievāc nektāru, augu dzīvo daļu sekrētu vai sūcējinsektu izdalījumus uz augu dzīvajām daļām, pārved to atpakaļ spietā jaunajām bitēm, kuras to pārstrādā savā gremošanas sistēmā un tad atvemj. Tas tiek nogulsnēts, dehidrēts un uzglabāts medus šūnās kā barība bitēm ziemas laikā. Medus sastāvā ir ne tikai ogļhidrāti (cukuri), bet arī citas bitēm nepieciešamas uzturvielas: vitamīni, minerālvielas, aminoskābes. Lai saražotu aptuveni 500 g medus, bitēm jānolido aptuveni 90 000 km un jāaplido aptuveni 2 miljoni puķu. Nav noslēpums, ka biškopji mēdz ziemā bites barot ar cukurūdeni vai sīrupu – ja tiešām viņi no bitēm paņemtu tikai medus pārpalikumu, kas pašām bitēm nav vajadzīgs, tad kāda gan jēga no šīs mākslīgās barības, kas turklāt nesatur pietiekamu uzturvielu daudzumu?
Papildus faktam, ka mēs atņemam bitēm produktu, ko viņas ražo pašas savām vajadzībām, nevis mums, mūsdienu biškopībā pastāv arī citas līdzības ar pārējām dzīvnieku ekspluatācijas industrijām. Dabā pašas bites izvēlas saimes bišu māti, bet mūsdienās biškopji mēdz izvēlēties bišu mātes, kuras turklāt var tikt mākslīgi apsēklotas. Dabā bišu māte var nodzīvot piecus gadus, bet biškopji mēdz bišu mātes nomainīt ik pa gadam vai diviem gadiem, tādējādi palielinot ražošanas apjomu. Bišu mātes tiek arī pavairotas un komerciālos nolūkos transportētas dažādos attālumos uz citām saimniecībām. Transportēšanas process bitēm ir kas nedabīgs, tādēļ tas izraisa stresu, un šī procesa laikā viņas var tikt pakļautas dažādiem nepatīkamiem apstākļiem, piemēram, pārmērīgam karstumam vai aukstumam. Lai ievāktu medu, biškopji mēdz izmantot dūmus, ko uzpūš spietam, jo labprātīgi bites ar savu medu parasti nedalās. Dūmi bitēm signalizē par uguns klātbūtni, un šajā trauksmes situācija viņas steidzas piepildīt vēderu ar barību, kas savukārt apgrūtina vēdera saliekšanu dzēlienam – tas ir biškopja mērķis.
Ko varam secināt?
Tātad ir skaidrs, ka bites ražo medu pašas savām, nevis mūsu vajadzībām un biškopība vairākos aspektos līdzinās citām lauksaimniecības nozarēm, kurās tiek izmantoti dzīvnieki, – tas liek nonākt pie secinājuma, ka medus, bišu vasks, propoliss, peru pieniņš, bišu inde, bišu maize un bišu peri nav vegāniski produkti. Sarežģītāks jautājums varētu būt bišu izmantošana kultūraugu apputeksnēšanā. Daudzu kultūraugu, piemēram, mandeļu un vīģu, apputeksnēšana ir atkarīga galvenokārt no medus bišu darba, jo savvaļas apputeksnētāji, palielinoties lauksaimniecības ražošanas apjomiem, monokultūru audzēšanai un pesticīdu izmantošanai, iet bojā. Tādējādi pat vegāni, gribot negribot, ir atkarīgi no bišu darba. Jautājums par to, vai iespējams risināt šo situāciju un kā samazināt nodarīto kaitējumu bitēm apputeksnētājām, paliek aktuāls.
Avoti
Castro J. “Do Bees Have Feelings?” (2011) http://www.scientificamerican.com/article/do-bees-have-feelings/
Melnis G. “Bišu saimes turēšanas un apskates noteikumi” (2013) http://www.strops.lv/attachments/article/66/bisu_turesana.pdf
Stelling T. “Do Lobsters and Other Invertebrates Feel Pain? New Research Has Some Answers” (2014) http://www.washingtonpost.com/national/health-science/do-lobsters-and-other-invertebrates-feel-pain-new-research-has-some-answers/2014/03/07/f026ea9e-9e59-11e3-b8d8-94577ff66b28_story.html
“Darba bites mūža grafiks – saplānots pa dienām!” http://lusudrava.lv/blog/2012/01/darba-bites-muza-grafiks-saplanots-pa-dienam/
“Insect Brains and Animal Intelligence” http://bioteaching.com/insect-brains-and-animal-intelligence/
“Latvijas biškopības biedrības nozares ziņojums” (2011) http://www.losp.lv/sites/default/files/articles/attachments/publications/22.12.2011_-_1455/12_biskopiba.pdf
“Why Honey is not Vegan” http://www.vegetus.org/honey/honey.htm
www.medus.lv (Bieži uzdotie jautājumi) http://www.medus.lv/biu-produkti/jautjumi
6 domas par “Par bitēm, medu un vegānismu”
beegan, es līdz šim lietoju vārdu apivegan, kuru atvasināju no apiterapijas, savukārt, kuru es neatbalstu, jo bitēm ta parasti ir letāla, tas ir cilvēki tiek ārstēti ar bišu indi un pašas bites barotas ar īpašu barību lai inde iegūtu attiecīgas kvalitātes, bet run ājot par bišu produktiem uzturā, tad es tur neredzu neko sliktu, kamēr tiek lietots medus, bišumaize un propolis. Ziedputekšņus izslēdzu, jo to iegūšana ir kaitīga bišu veselībai, tas ir, kad bites lien caur putekšņu savācēja caurumiem tām var tikt norautas kājas, jo caurumiņi ir par maziem, bet putekšņu bumbiņas ir iestiprinātas uz speciāliem pīķīšiem, speciālās bļodiņās uz pakaļkājā.
Tālāk, ja pie bitēm iet ar mierīgu prātu, nesasvīdis cilvēks un bez vilnas drēbēm mugurā, tad var tikt galā bez dūmiem, bites visu šito ļoti ņem vērā, daudz, kas atkarīgs arī no bišu sugas, piemēram, Kaukāzenes ir ļoti niknas. Un ņēmot medu saprātīgās devās saimei nekāds kaitējums netiek nodarīts, vienīgi bites nedabūn izspietot, jo tas notiek augot saimei, bet saime aug atkarībā no barības daudzuma, nekādi sīrupi arī nav jādod, ja bitēm rudens ienesumu atstāj stropā. Tādējādi tiek kontrolēta bišu populācija, ar bio, eko, etno… biškopību, bet garantētaz arī to pārziemošana pie labas biškopja attieksmes pret saimi.
Vispār es piekrītu, ka bišu produkti nav obligāti jālieto, bet tās ir jākultivē kā dabai labs kukainis(man nepatīk vārds insekts, saistās ar moskītiem, odiem, dunduriem, blaktīm…, bite ir kukainis), bet kā jau teicu neredzu ne vainu, dažu produktu lietošanā, ņemot vērā, ekobioloģiskās apsaimniekošanas metodes, bites netiek ne spīdzinātas ne kā savādāk pakļautas, bet dzīvo savu dzīvi cilvēka radītā mājoklī, jo lūk mūsdienu mežkopība ir pārāk nežēlīga un diez vai šie kukainīši varētu rast sev pietiekami daudz mājokļu, turklāt, ja novieto tukšu stropu un ierīvē ar kādām melisēm, tad pastāv liela iespēja, ka tajā iemetīsies spiets pats bez piespiedas un tas ir normāli, ka jaunā saime ir satrakojusies un to novieto uz kādu diennakti pagrabā, bet pēc tam vēlamajā vietā, turklāt spiets nedzeļ netā tam ir daudz pierādījumi, barība tam arī gana, jo pirms spietošanas bitas uzņem medu.
Vēl lai pie bitēm varētu pieiet mierīgi ir jāizvēlas labi laika apstākļi, jo pirms lietus vai nomāktā dienā, tās noteikti ir tramīgākas.
Un, kad māte paliek mazražīga, tad var atļaut saimei iekrāt medu, tad darba bites piespiedīs veco māti izdēt jaunās mātes oliņu, tādā veidā var izveidot mākslīgo spietošanu, tas ir jau laicīgi daļu bišu ar jauno māti pārlikt citā saimē, sākotnēji veco stropu pārdalot uz divām daļām un daļa bišu, tā kura paliks ar veco māti, aizies bojā dabīgā atlases kārtā, visdrīzāk nepārcietīs sekojošo ziemu, tā tas notiek dabā.
Sadzīvot ar bitēm ir interesanti, tā pat kā ar mājdzīvniekiem, kuri ir jāķemē, bet kāpēc lai izķēmēto es neizmantotu apģērbam?
Dārzeņi un augi arī jūt, reaģē uz gaismu, temperatūru, pieskārieniem, aizsargājas pret kaitēkļiem, veido kopīgas sistēmas, vairojas utt.
Šis nebija domāts kā atbilde tam komentāram, bet komentārs rakstam. 🙂
Pa lielam nav jau vegānisks, bet nevar salīdzināt bites ar govīm. Un nav ko daudz lauzīt galvu par bitēm ja nevar tikt galā ar cūkām, tas ir sākumā sabiedrībai jāmāca, ka cūku ēst ir slikti un tad var stāstīt par bitēm, bet raksts ir labs. 😉 Bet katrā ziņā medus ir vareni veselīgs produkts no kura grūti atteikties vismaz man – http://www.inbrain.lv/medus-veseligas-ipasibas/
Ļoti patīkams raksts! Saprotams arī cilvēkam, kas par biškopību un pašām bitēm tikpat kā neko nezina (man), bet ne virspusējs un prasts! Paldies par rakstu un pievienotajām atsaucēm!
Apputeksnēšanas problēmas viena aspekta risinājums ir gaužām vienkāršs – palīdzēt bitēm. Uzturēt bišu stropus, neatņemot tām medu. Tādā veidā daļa problēmas būtu atrisināta, cita lieta – pesticīdi un citi fiziski apdraudējumi, ar to būs grūtāk.
Komentāri ir slēgti