Autors: Tobiass Lēnārts, bloga Veganstrategist.org autors
Šis ir samērā izvērsts rakts par stratēģiju, kura tiek izklāstīta arī šajā runā. Raksts pirmo reizi tika publicēts franču valodā šeit.
KĀ VEGANIZĒT PASAULI
Ja esi nonācis līdz šī raksta lasīšanai, tad pieņemu, ka piekrīti – ideālā pasaulē (paralēli dažādām citām izmaiņām) dzīvnieki netiktu izmantoti cilvēku vajadzību apmierināšanai ne pārtikā, ne apģērbā, ne izpētē, ne izklaidē, ne kādos citos veidos. Īsāk sakot, tā būtu vegāniska pasaule.
Vai mēs varam nonākt līdz vegāniskai pasaulei? Pašlaik situācija neizskatās pārāk spoži. Kā secinājusi Melānija Džoja, cilvēki mēdz gaļas lietošanu attaisnot ar trīs argumentiem: tas ir dabiski, tas ir normāli un tas ir nepieciešami. Papildus šiem argumentiem varu minēt vēl divus: tas ir garšīgi un tas nav svarīgākais, par ko mums raizēties. Turklāt tiek lēsts, ka pieprasījums pēc gaļas, piena produktiem un olām nākamajos gadu desmitos ievērojami palielināsies tādās valstīs kā Ķīna un Indija to ekonomikas attīstības dēļ, kuras rezultātā aug patērētāju pirktspēja. Šo divu valstu iedzīvotāji kopā veido vienu trešdaļu no visas pasaules iedzīvotāju skaita.
Lai nu kā, es saglabāju optimismu. Manuprāt, vegāniska pasaule ir sasniedzams mērķis (tas gan ir atkarīgs no tā, ko mēs izprotam ar vegānisku pasauli, bet nesāksim šo diskusiju). Mūsu jautājums tādējādi ir – kā sasniegt šo mērķi?
Ideja, kas, iespējams, ienāk prātā vispirms un kas ir gan individuālu vegānisma/dzīvniektiesību aktīvistu, gan vairuma organizāciju stratēģijas pamatā, ir censties pārliecināt pēc iespējas vairāk cilvēku kļūt par vegāniem, izklāstot, ka dzīvnieki cieš un ka mums pret viņiem būtu jāizturas ar cieņu, un pat jādod viņiem tiesības. Šī ir svarīga stratēģijas daļa, bet tā noteikti nav vienīgā un, iespējams, pat ne svarīgākā. Es uzskatu, ka tieši sabiedriskā cīņa par dzīvnieku tiesībām ir lielākā un izaicinošākā cīņa no visām. Lai tajā uzvarētu, mums būs vajadzīga citāda taktika. Taču vispirms aplūkosim iemeslus, kādēļ šī cīņa ir tik sarežģīta, un to, kā tā atšķiras no citām.
Cīņa par dzīvnieku tiesībām ir citāda
Mums patīk salīdzināt dzīvniektiesību aizstāvības kustību ar noteiktām cilvēktiesību aizstāvības kustībām, piemēram, cīņu pret verdzību, par sieviešu tiesībām, pret rasismu un citām, tomēr ir svarīgi apzināties, – pat ja šo kustību starpā pastāv līdzība, ir arī lielas atšķirības. Pirmā ir šāda – indivīdi, kas izvērš kampaņas, paši nav upuri. Mēs, dzīvnieku aizstāvji, runājam to radību vietā, kas pašas sevi nevar aizstāvēt. Un mēs joprojām esam samērā neliela grupa. Sabiedrības atbalsts mūsu centieniem ir krietni mazāks, nekā tas bija vai ir, piemēram, cīņā par melnādaino cilvēku vai sieviešu tiesībām, tieši tāpēc, ka minētajos gadījumos attiecīgi melnādainie cilvēki un sievietes veidoja un veido nozīmīgu protestētāju daļu, lai neteiktu vairāk. Kā teicis autors Normans Felpss, “mēs tiecamies būt pirmā veiksmīgā sociālā taisnīguma kustība pasaulē, kurā dalību organizētā un apzinātā veidā neņem upuri”.
Ņemsim vērā arī neticamo mērogu, kādā mūsu sabiedrība balstās uz dzīvnieku produktiem. Vairums cilvēku, it īpaši rietumu sabiedrībā, dzīvnieku produktus ēd katrā ēdienreizē. Tātad katru dienu trīs reizes. Lielo valstu ekonomika balstās uz dzīvnieku produktu izmantošanu, tostarp apģērbā, zinātniskajā izpētē un dažās izklaides industrijās. Dzīvnieku (nežēlīgā) izmantošanā mēs esam iesaistīti tādā mērā, kādā, visticamāk, mēs nekad neesam bijuši iesaistīti, piemēram, melnādaino cilvēku, sieviešu un bērnu “izmantošanā”. Rezultātā visu mūsu sistēmu ietekmē ievērojama inerce. Ir labi to ņemt vērā.
Vēl viens inerces iemesls ir šāds: galvenais uzvedības aspekts, ko mēs sabiedrībā cenšamies izmainīt – apjoma ziņā – ir ēšanas paradumi. Mūsu ēšanas paradumi ir savā ziņā iesēti mūsos, varbūt pat lielākā mērā nekā jebkas cits. Tas, ko mēs ēdam, ir cieši saistīts ar emocionāliem un psiholoģiskiem faktoriem. Mums var rasties atkarība no noteiktiem ēdieniem, un daži pētnieki uzskata, ka pastāv tādi pārtikas produkti un to sastāvdaļas, kuriem piemīt līdzīga atkarību izraisoša iedarbība kā stiprajām narkotikām. Ja runa ir par ēdienu, mēs nedomājam ar galvu, bet gan ar savām garšas kārpiņām un vēderu. Gaļas ēšana ir bijusi mūsu kultūras sastāvdaļa simtiem gadu tūkstošu garumā. Daudzi cilvēki izjūt sava veida primitīvu tieksmi pēc tās.
Mūsu cīņu vēl grūtāku padara tas, ka mūsu oponenti ir daudz vienkāršākā situācijā nekā mēs: viņu vēstījums – ka ēst dzīvniekus ir pieņemami, normāli, veselīgi… – ir tas vēstījums, ko vairums sabiedrības vēlas dzirdēt. Šo vēstījumu industrija popularizē, tērējot miljardus reklāmās.
Iepriekš minētie faktori citu starpā ir jāņem vērā, izstrādājot mūsu kustības stratēģiju un plānojot, kā pasauli padarīt vegānisku. Es nevēlos apgalvot, ka salīdzināšana nav vērtīga vai ka nepastāvētu līdzības, taču mums nevajadzētu pārsteidzīgi nonākt pie secinājumiem, ņemot vērā to, kas ir noticis ar citām kustībām. Mēs lielā mērā esam vēl neapgūtā teritorijā.
Ētiski un ar ētiku nesaistīti faktori
Ja mēs aplūkojam faktorus, kas var ietekmēt indivīdus un sabiedrību kopumā, lai viņi pievērstos vegānismam vai virzītos uz to, mēs varam secināt šo: pastāv ētiski un ar ētiku nesaistīti faktori. Raizes par dzīvnieku sāpēm un ciešanām ir galvenais ētiskais faktors jeb arguments, ko mēs izmantojam. Mēs ceram, ka tad, ja cilvēki ņems vērā to dzīvnieku ciešanas, ko viņi ēd, viņi mainīs savu uzvedību. Ar ētiku nesaistītie faktori ir faktori, kas var cilvēkus motivēt vai palīdzēt viņiem ēst vegāniski vai kļūt par vegāniem, bet kam pašiem par sevi nav nekādas saistības ar ētiku. Vide, kurā cilvēki iegādājas pārtiku vai ēd, var ietekmēt to, vai viņi ēd vegāniski vai nē. Ja cilvēkiem būtu pieejama liela garšīgu gaļas un piena produktu alternatīvu izvēle, tas varētu pārliecināt viņus izvēlēties šos produktus, viņiem pat neiedomājoties par dzīvnieku izmantošanu. Raizes par veselību arī ir ar ētiku nesaistīts faktors (es gan to nekad nesauktu par savtīgu vai egoistisku atšķirībā no dažiem citiem cilvēkiem).
Mēs domājam, ka ētiskie faktori ir visiedarbīgākie
Mēs savā kustībā visvairāk koncentrējamies uz ētiskajiem faktoriem. Mēs pavadām daudz laika, stāstot cilvēkiem, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, ka viņiem ir tiesības dzīvot utt., un apgalvojam, ka ar šo iemeslu pietiek, lai viņi mainītu savus ēšanas ieradumus.
Kāpēc mēs koncentrējamies uz šiem ētiskajiem faktoriem? Daļēji tāpēc, ka mums šķiet – koncentrēšanās uz šīm lietām ir efektīvākais, ko varam darīt. Un tā mums šķiet tādēļ, ka vairums mūs pašu tieši šie iemesli pārliecināja kļūt par veģetāriešiem vai vegāniem. Fakts, ka mūs šie faktori ietekmēja, nenozīmē, ka citus tie arī ietekmēs. Ja vienas un tās pašas lietas ietekmētu visus cilvēkus vienā veidā, pasaulē šobrīd jau būtu jābūt daudz vairāk vegāniem. Mūsdienu veģetāriešus un vegānus (neliela iedzīvotāju procentuālā daļa) var uztvert par “inovāciju difūzijas” modeļa sākotnējos ieviesējus. Pārējai sabiedrības daļai – vairākumam (gan tiem, kas pieņem inovāciju tās sākumposmā, gan tiem, kas to pieņem beigu posmā), kā arī lēnajiem inovāciju pieņēmējiem varētu būt vajadzīgi citi pārliecināšanas veidi, jo viņi ir citādi cilvēki ar citādām interesēm nekā mēs. Īsāk sakot, ja mēs aizstāvam dzīvnieku intereses, mums vienmēr jāpatur prātā, ka mēs paši neesam sava auditorija.
Īstā lieta īstā iemesla dēļ?
Mēs ne tikai ticam, ka šie ētiskie faktori darbojas, mēs arī vēlamies, lai tie darbotos labi, un mēs vēlamies, lai cilvēkus pārliecinātu tieši šie ētiskie faktori un nekas cits. Mēs vēlamies, lai cilvēki būtu vegāni pareizo iemeslu dēļ, tātad tāpēc, ka viņiem rūp dzīvnieki. Iespējams, tas ir tādēļ, ka, mūsuprāt, tikai cilvēki, kam rūp dzīvnieki, spēj gādāt par īstu un ilgtspējīgu dzīvnieku aizsardzību. Mums ir šaubas, ka pasaule jebkad varētu kļūt vegāniska milzīga veselības vai ēdiena vegānu pieplūduma dēļ, un šīm šaubām ir pamats. Varētu būt, ka pastāv arī citi, personīgāki, iemesli, bet es neaizraušos ar psihoanalīzi.
Tā kā mēs, pirmkārt, ticam, ka koncentrēšanās uz ētiskiem argumentiem iedarbojas, un, otrkārt, vēlamies, lai cilvēki rīkotos pareizi pareizo (ētisko) iemeslu dēļ, mūsu kustība pēdējo gadu desmitu laikā eksplicīti koncentrējas tieši uz tiem.
Tomēr ētisko kampaņu problēma ir tajā, ka ar to nepietiek. Viena lieta, ko mēs no citām kustībām varam mācīties, it īpaši no kustības pret verdzību (un šeit, manuprāt, ir iespējams vilkt paralēles ar citām kustībām), ir tas, ka labās cīņās nevar uzvarēt (ja tajās vispār var uzvarēt) tikai ar ētiskiem argumentiem. Ziemeļamerikā valdošās verdzības gadījumā tā ne tikai tika uzvarēta īsta kara rezultātā, bet arī citi aspekti bija ļoti svarīgi, piemēram, tvaika dzinēja ieviešana – noteikti darbi tika automatizēti, un rezultātā tos tādā veidā bija paveikt lētāk, nekā izmantot vergu darbu.
Ētika vien neizcīnīs uzvaru
Dzīvnieku tiesību kustības gadījumā šie ar ētiku nesaistītie aspekti, iespējams, ir pat svarīgāki. Ja mēs novestu ētisko argumentu līdz tā loģiskajai galējībai, mums būtu jāapgalvo, ka vegāniem vienmēr un visur ir pienākums izvairīties no dzīvnieku izcelsmes produktiem (pieturēsimies tikai pie uztura šajā piemērā), pat tad, ja mums nāktos visa mūža garumā ēst tikai ūdeni un maizi. Ētiskajā aspektā tas tiešām varētu būt loģiski, un daudzi mūsdienu vegāni patiešām nenovērstos no vegānisma pat tad, ja viss, ko viņi varētu ēst, būtu ūdens un maize. Tomēr nav grūti iztēloties, ka ikkatrs progress alternatīvu produktu pieejamībā (gan kvalitātes, gan kvantitātes, gan pieejamības ziņā) ļauj mums daudz vienkāršākā veidā virzīties tuvāk vegānismam. Citiem vārdiem sakot, uzlabojoties un palielinoties dzīvnieku izcelsmes produktu alternatīvu piedāvājumam, nepieciešamais ētiskās motivācijas vai ieguldījuma daudzums samazinās. Tas ir vērtējams pozitīvi, jo mums nav tiešā veidā jākontrolē cilvēku motivācija, līdzcietība un pašdisciplīna.
Izmaiņas uzvedībā var notikt pirms izmaiņām attieksmē
Ir arī labās ziņas tiem, kas vēlas, lai cilvēki kļūtu par vegāniem pareizo iemeslu dēļ un lai viņiem patiešām rūpētu dzīvnieki: izmaiņas attieksmē var sekot izmaiņām uzvedībā. Es paskaidrošu. Mūsu kustībā līdzīgi kā vairumā sociālo kustību darbs notiek šādi: mēs vēlamies izmainīt cilvēku attieksmi vai izpratni par kādu lietu un ceram, ka izmaiņas viņu attieksmē izraisīs izmaiņas viņu uzvedībā. Mūsu gadījumā mēs mēģinām izmainīt viņu attieksmi pret dzīvniekiem, informējot viņus par to, ka dzīvnieki ir justspējīgas būtnes, kas izjūt ciešanas un kam pienākas tiesības un cilvēku cieņa utt. Mēs ceram, ka viņi to sapratīs un spers nākamo soli – pārtrauks ēst dzīvnieku produktus. Dažreiz tas darbojas, bet, visticamāk, ne pietiekami bieži. Mums ne tikai neizdodas likt cilvēkiem izjust rūpes par dzīvniekiem (mums nav lielas kontroles par viņu rūpēm), bet daži vai pat daudzi no tiem cilvēkiem, kam īstenībā rūp, neizmainīs savu uzvedību (to sauc par attieksmes–uzvedības plaisu). Mēs varētu pieņemt, ka patiesībā vairumam cilvēku rūp tas, kas notiek ar dzīvniekiem, piemēram, fermās. Tomēr vairums cilvēku nav vegāni. Viņi šīs rūpes nepārvērš reālā darbībā. Tam ir dažādi iemesli, bet viens no galvenajiem, bez šaubām, ir tas, ka visā visumā būt par vegānu nav pietiekami ērti.
Kad vispirms mainās cilvēku uzvedība, piemēram, ja viņu uzskati nav mainījušies, šīs izmaiņas uzvedībā var ietekmēt viņu uzskatus. Jūs varbūt pamanīsiet paralēli ar to, par ko es rakstīju iepriekš – ētiskie iemesli un ar ētiku nesaistītie iemesli. Cilvēki var izmainīt savus ēšanas paradumus ar ētiku nesaistītu iemeslu dēļ: viņi var atrasties vidē, kurā ir pieejams lielisks vegānisks ēdiens, vai arī viņi ēd vegāniski, jo kāds viņiem šādu ēdienu pagatavo ik dienas. Nākotnē, iespējams, vegāniskas alternatīvas būs pieejamas teju vai visur. Dažos gadījumos vegāniskā opcija varētu būt pat pirmā, un cilvēki to izvēlēsies pat nepiedomājot.
Un šādā situācijā, kad cilvēki paši uz savas ādas piedzīvo, ka ēst vegāniski ir garšīgi un veselīgi, tas ir izdarāms un to var atļauties utt., viņi vairāk atveras dzīvnieku tiesību argumentiem, jo viņiem vairs nav bail, ka nāksies no kaut kā atteikties. Viņi jau zina un paši ir pārliecinājušies par to, ka pastāv lieliskas alternatīvas dzīvnieku produktiem, tāpēc viņiem nav bail, ka viņiem kaut kā pietrūks. Šādā situācijā pastāv mazāka iespējamība, ka viņi izvairīsies no raksta lasīšanas par dzīvnieku ciešanām vai pievērs acis, redzot sižetu par industriālajām fermām televīzijā. Pastāv mazāka iespējamība, ka viņi šīs lietas noraidīs.
Es vēlētos ilustrēt, kā uzvedība ietekmē uzskatus, izklāstos vienu konkrētu piemēru. Iedomājieties toreadoru un lopkautuves darbinieku. Abi šie cilvēki pamatā dara vienu un to pašu – nogalina govis un vēršus. Ja mēs pajautātu kādam nevegānam, pret kuru no šiem diviem cilvēkiem viņam ir lielākas dusmas, viņš teiktu: pret toreadoru. Kāpēc tā? Daļēji tāpēc, ka daudzi cilvēki uzskata vēršu cīņas par bezjēdzīgu vardarbību, bet dzīvnieku nogalināšanu gaļas ieguvei viņi uzskata par kaut ko nepieciešamu. Ēdiens viņu acīs ir mazāk triviāls nekā izklaide. Manuprāt, tas tik un tā nav galvenais iemesls. Es domāju, ka galvenā atšķirība ir šāda: vairums cilvēku nekādā veidā nav iesaistīti vēršu cīņās – viņi neapmeklē vēršu cīņas un neskatās tās televīzijā –, tomēr viņi ir iesaistīti dzīvnieku nogalināšanā gaļas ieguvei. Tādā gadījumā ir grūtāk nosodīt vai tiesāt kādu, kurš dara kaut ko tādu, kur pats esi iesaistīts. Vairumam cilvēku ir viegli nosodīt kažokādu izmantošanu, jo viņi paši tās nevalkā.
Vēl viens piemērs tam, kā izmaiņas uzvedībā var notikt pirms tam, kad parādās rūpes par dzīvniekiem, ir gadījumos, kad cilvēki kļūst par veģetāriešiem vai vegāniem veselības iemeslu dēļ. Pētījumu rezultāti liecina par to, ka liela daļa to cilvēku, kas kļūst par veģetāriešiem vai vegāniem veselības iemeslu dēļ, ar laiku sāk pievērst uzmanību dzīvnieku ciešanām tieši tādā veidā, kādu es šeit iepriekš aprakstīju. Daudzi no ētiskajiem vegāniem sākumā bija veselības vegāni. Manuprāt, dažu vegānu šaubas par to, vai veselība ir laba motivācija vai arguments saistībā ar vegānismu, jo tā ir mazāk uzticama motivācija (piemēram, veselības veģetāriešiem un vegāniem ir lielāks risks padoties), nav īsti vērā ņemams, jo, pirmkārt, ja nepastāvētu veselības aspekts, pasaulē, visticamāk, būtu daudz mazāk veģetāriešu un vegānu un, otrkārt, daudziem cilvēkiem, kā jau es norādīju, ar laiku motivācija mainās un attīstās. Šī pretestība pamatā atspoguļo mūsu vēlmi, lai cilvēki darītu noteiktas lietas pareizo iemeslu dēļ. Jāpiebilst gan, ka, runājot par vegānisma labo ietekmi uz veselību, nevajadzētu pārspīlēt un vajadzētu arī izskaidrot iespējamās problēmas saistībā ar uzturvielām.
Kāpēc būtiska ir pakāpeniska pāreja
Kā jau var noprast no manām iepriekšējām pārdomām, es neuzskatu, ka visi cilvēki jāpadara par vegāniem uzreiz. Iepazīstot vegāniskus ēdienus un pārtikas produktus, cilvēki lēnām maina savu uzvedību un uzskatus un daudzi beigās kļūs par pilnasinīgiem vegāniem, jo viņiem rūp dzīvnieki. Es vienlaikus neapgalvoju, ka visi cilvēki, kas samazina savu gaļas patēriņu, ir nevērtīgi paši par sevi. Tieši pretēji. Es uzskatu, ka ātrākais veids, kā sasniegt vegānisku pasauli, ir uzsvērt dzīvnieku produktu izmantošanas samazināšanu, paralēli veicinot aicinājuma “kļūsti par vegānu” izplatīšanu rūpīgi atlasītai klausītāju grupai noteiktos apstākļos, kas tam ir piemēroti. Cilvēkiem patiesībā būs lielāka tieksme kaut ko patiešām izmainīt sevī, ja jūs viņus aicināsiet spert soli, ko viņi patiesībā var iztēloties kā paveicamu. Vairumam cilvēku aicinājums kļūt par vegānu nešķitīs kā vienā momentā paveicams solis. Tas nenozīmē, ka vispār nevajadzētu būt kampaņu materiāliem, biedrībām un indivīdiem, kas izplata vegānisma vēstījumu. Tas vienkārši nozīmē to, ka būtu jāizplata arī aicinājums samazināt dzīvnieku produktu patēriņu un, iespējams, šis vēstījums būtu jāizmanto vairāk nekā vegānisma vēstījums. Svarīgākais ir tas, ka lielā gaļas patēriņa samazinātāju grupa ir ātrākais veids, kā palielināt pieprasījumu un tādējādi arī piedāvājumu. Jo vairāk cilvēku, kas izvēlas samazināt savu gaļas patēriņu, jo vairāk vegānisku produktu ir pieejams un jo vieglāk cilvēkiem pilnībā veganizēties.
Ir svarīgi paturēt prātā, ka daudzi no mums, iespējams, ir vegāni tādēļ, ka mūsdienās tas ir daudz vieglāk nekā agrāk, un tas ir daudz vieglāk tāpēc, ka… tieši lielā gaļas patēriņa samazinātāju grupa – un nevis joprojām sīciņā vegānu grupa – pieprasa vairāk vegānisku produktu.
Secinājumi
Savilksim galus kopā: blakus pieejai “kļūsti par vegānu dzīvnieku dēļ” būtu jāizplata arī vēstījums, kas aicina vispirms mainīt savu uzvedību. Uzvedības maiņai var būt jebkādi iemesli – veselība, lielisku pārtikas produktu alternatīvu pieejamība – un jebkāda gradācija: gaļas patēriņa samazināšana, veģetārisms, pirmdienas bez gaļas utt. Cilvēku motivācija var mainīties, un var mainīties arī viņu gaļas patēriņa biežums. Liela grupa ar cilvēkiem, kas samazina savu gaļas patēriņu, veicinās lielāku alternatīvu produktu piedāvājumu, tādējādi visiem būs vieglāk kļūt par vegāniem. Ja vegāniski produkti un maltītes kļūs aizvien vieglāk pieejamas un ja tās pietuvosies iespējai būt par pirmo izvēli, izplatīt dzīvnieku tiesību vēstījumu kļūs daudz vieglāk, jo tad gan indivīdi, gan sabiedrība kopumā būs mazāk atkarīga no dzīvnieku produktiem. Tas arī nozīmē, ka šajā laika posmā ir ārkārtīgi svarīgi pievērsties lielisku dzīvnieku produktu alternatīvu attīstīšanai – kā lielveikalos, tā arī restorānos.