Teikt patiesību varai: izprast dominējošo, dzīvnieku ēšanas vēstījumu, lai iedrošinātu vegānus un veicinātu izmaiņas sabiedrībā.
Mūsu mērķis kā vegāniem nav panākt tikai to, lai cilvēki beigtu ēst dzīvniekus. Mēs vēlamies radīt revolucionāras pārmaiņas sabiedrības apziņā, lai transformētu vardarbības un apspiešanas kultūru tādā, kas nav vardarbīga un atbrīvo. Mūsu mērķis ir aizsākt revolūciju, kas izmainīs vēstures gaitu.
Vēsturi neveido ieroči, tirāni un sacelšanās, bet gan stāsti. Aiz ikkatras apspiešanas un revolūcijas slēpjas vēstījums, kurš tās vada: mēs nevaram iekarot un uzbrukt viens otram pirms esam noticējuši stāstam par to, ka otra puse ir mūsu ienaidnieks, kurš būtu jāiekaro. Tāpat kā mēs nevaram kopīgi protestēt pret vardarbīgu iebrukumu, neticot uzskatam par kara netaisnīgumu.
Dominanto vēstījumu pauž dominantā kultūra – tā definē mūsu realitāti un virza mūsu dzīves kā neredzama roka. Un brīžos, kad dominējošā kultūra ir nospiedoša, tādi ir arī tās vēstījumi. Šādi vēstījumi ir fikcija, kas radīta, lai ar maldiem piedabūtu cilvēkus atbalstīt dominanto dzīvesveidu, pat tad, ja tas ir pilnīgi pretējs tam, ko viņi atbalstītu citā situācijā, kā arī, lai apklusinātu to cilvēku balsis, kuri vēlas paust patiesību. Tādējādi, izmaiņas sabiedrībā var radīt tikai tie, kas izaicina dominantos vēstījumus, aizstājot izdomājumus ar faktiem, kas liecina un runā pretī apspiedošajai sistēmai. Revolūcijas, kas maina vēstures gaitu padara iespējamas tie, kas pauž patiesību varai.
Mācoties no vēstures: Feminisma gadījuma izpēte
Tikai padziļināti pētot vēsturi, mēs varam cerēt uz to, ka spēsim mainīt tās virzenu, un tik daudz iespējams iemācīties no revolucionāru – mūsu priekšgājēju pieredzes. Viens no lietderīgākajiem piemēriem ir divdesmitā gadsimta feminisma kustība.
Lielu daļu no 20.gadsimta sievietes tika uzskatītas par pakļautām vīriešiem un tāpēc – nolemtām mūžu garai kalpībai mājās. Daudzām nācās paciest garlaicīgas dzīves izolācijā no dzīvīgas un sabiedriskas ārpasaules, bet par spīti tam, viņas bez ierunām pakļāvās savam liktenim.
Un tad, sešdesmitajos, kaut kas notika. Sievietes sāka viena otrai stāstīt par savām pieredzēm un ar laiku šīs sarunas noveda pie oficiālu diskusiju grupu izveides. Tā kā arvien vairāk sieviešu dalījās ar saviem stāstiem, viņas atklāja, ka daudzas piedzīvo vienādas problēmas, piemēram – mutisku vai fizisku vardarbību no saviem vīriem. Šādā veidā viņas saprata, ka nav zemāk stāvošas, bet gan ir tikušas apspiestas. Daloties ar šo pieredzi, viņas jutās pilnvarotas runāt pretī saviem apspiedējiem (jeb teikt patiesību varai), kas palīdzēja aizsākt sieviešu mūsdienīgo atbrīvošanas kustību – vispasaules kustību, kas mainīja pasaules vēstures gaitu.
Tiem no mums, kas vēlas mainīt sabiedrību, šajā stāstā ir nozīmīga mācība: stāsti veido kā mūsu dzīvi, tā apkārtējo pasauli – uz labu vai uz sliktu. Kad sievietes ticēja dominējošās seksisma kultūras stāstījumam un lūkojās uz pasauli caur (seksistu) vīriešu acīm, viņas ticēja, ka pie viņu zemākā sociālā statusa ir vainojami pašu trūkumi, nevis ārējas varas struktūras.
Stāstījumu var veidot gan fikcija, gan fakti.
Galvenais seksisma kultūras uzskats, ka sievietes ir zemāk stāvošas būtnes, jo ir pārlieku emocionālas, vājas un neracionālas, tika balstīts uz ļoti aptuveniem patiesības kropļojumiem par sievietes patieso dabu un pieredzēm. Tas bija izdomājums. Viņu īstenie stāsti, turpretī, atspoguļo autentisku mūsu pieredzes patiesību.
Plaši izplatīti stāsti atspoguļo (un stiprina) plaši izplatītu uzskatu sistēmu vai ideoloģiju.
Uzskats, ka sievietes ir zemāk stāvošas par vīriešiem, neradās no zila gaisa – tas atspoguļoja pastāvošo seksisma ideoloģiju. Jo vairāk vīriešu, un vienlaikus, arī sieviešu, noticēja šim safabricējumam, jo vairāk viņi veicināja seksismu, dzīvē izspēlējot, un tādā veidā apliecinot stereotipus par dominējošiem vīriešiem un padevīgām sievietēm.
Kad mēs mainām savu stāstījumu, mēs mainām arī savu dzīvi un apkārtējo pasauli.
Kā vegāni mēs ļoti labi apzinamies valdošās, dzīvniekus ēdošās kultūras radītos izdomājumus un aizstāvam savu patiesību, sniedzot alternatīvas un patiesas liecības. Un tomēr, daudzi vegāni vēl joprojām neapzinās virkni dominējošo vēstījumu, kas var likt mums justies nespēcīgiem un izmisušiem, kā arī nopietni graut mūsu spēju aizstāvēt savu viedokli. Tos apzinoties, mums paveras iespēja viņus mainīt un mūsu izmisumu transformēt iedvesmā, spēcinot savu pārliecību un arī vegānisma kustību.
Karnisms un dominējošais, dzīvnieku ēšanas, stāstījums
Lai šo vadošo stāstījumu izprastu labāk, mums nepieciešams iedziļināties ideoloģijā, kas ir tās dažādo vēstījumu pamatā. Lielākā daļa cilvēku (gan vegānu, gan visēdāju) vēl joprojām tic, ka šādas dominantas un dzīvniekus patērējošas kultūras ideoloģija nepastāv. Mēs tiecamies uzskatīt, ka tikai vegāni (un veģetārieši) ir tie, kas vakariņu galdā ceļ savus uzskatus. Bet situācijā, kad dzīvnieku notiesāšana nav izdzīvošanas priekšnoteikums, tā ir izvēle. Un izvēles vienmēr sakņojas uzskatos.
Karnisms ir neredzama ideoloģija, kas nosaka to, ka cilvēkiem ir jāēd dzīvnieki.
Daudzos citos avotos karnisms jau plaši aprakstīts; šajā rakstā es apkopošu tam raksturīgās iezīmes attiecībā pret tā vēstījumiem. Karnisms ir dominantā ideoloģija. Tas ir neredzams un caurvij sabiedrības struktūru, radot standartus, likumus, uzskatus, rīcības paradumus u.c., un kļūst par daļu no mūsu būtības, veidojot mūsu domas un sajūtas par dzīvnieku ēšanu. Citos vārdos, mēs kā sabiedrība un arī kā indivīdi lūkojamies uz pasauli caur karnisma prizmu. Karnisms ir apspiedoša ideoloģija – dzīvnieku ēšana tiek organizēta ap spēcīgu, sociāli priviliģētu grupu (cilvēkiem), kas izmanto citu grupu (lauksaimniecības dzīvniekus) savu vajadzību piepildīšanai. Īsumā, karnisms ir apspiešanas sistēma.
Un tomēr, lielākā daļa karnisma dalībnieku (cilvēki, kas ēd dzīvniekus) tomēr rūpējas par dzīvniekiem un nevēlas, lai tie ciestu. Tātad, karnismam, līdzīgi, kā citām apspiedošām ideoloģijām, ir jāizmanto virkne sociālu un psiholoģisku aizstāvības mehānismu, lai humāniem cilvēkiem ļautu piedalīties nehumānās darbībās bez pilnīgas apziņas par savām tām. Īsumā, karnisms māca mums to, kā nedomāt un nejust brīžos, kad runa ir par dzīvnieku ēšanu. Šīs karnistiskās aizstāvības mehānismi rada un uztur vēstījumus, kas atbildes reakcijas cilpā atbalsta šo ideoloģiju:
Ideoloģija → aizstāvības mehānismi (vēstījumu paušana) → uztveres kropļojumi → sajūtu bloķēšana → uzvedības paradumu iespējošana un veicināšana → ideoloģijas stiprināšana
Piemēram:
Karnisms → objektifikācija (“dzīvnieki ir lietas”) → tītars tiek uzskatīts par “kaut ko”, nevis “kādu”→ emociju notrulināšanās → tītaru gaļas ēšana → karnisma stiprināšanās
Protams, ir daudz vienkāršāks veids, kā raksturot vadošās kultūras sludinātos izdomājumus: propaganda.
Karnisma aizstāvības mehānismi: primārais un sekundārais
Abi mehānismi pastāv tikai ar mērķi sagrozīt realitāti – lai liktu izdomājumus saredzēt kā faktus. Kopumā, primārās aizstāvības formas ir “par karnismu” – tās pastāv, lai apstiprinātu karnismu kā pareizu. Viņu vēstījumi pārliecina, ka ēst dzīvniekus ir pareizi, piemēram, ka “piens ir labs ķermenim”. Sekundārās aizstāvības formas, savukārt, ir anti-vegāniskas – tās pastāv tikai ar mērķi, lai atzītu vegānismu par spēkā neesošu. Šajos vēstījumos galvenā doma ir “neēst dzīvniekus ir nepareizi”, piemēram – augu izcelsmes proteīni ir sliktāki par dzīvnieku izcelsmes. Primārās aizstāvības līmenī tiek sagrozīta patiesība par lauksaimniecības dzīvniekiem (“cūkas ir stulbas, slinkas, netīras”) un karnisma atbalstītājiem (“cilvēkiem vajag ēst dzīvniekus”), bet sekundārajā – patiesība par vegāniem un vegānismu (“vegāni ir neveselīgi”).
Primārās aizsardzības sistēmas un vēstījumi: izdomājumi, kas atbalsta karnismu
Noliegšana ir galvenais karnisma aizstāvības mehānisms. Ja mēs acumirklī noliedzam kādas problēmas esamību, tad mums tā nav jārisina. Noliegumu vislabāk pauž neredzamība, un galvenais veids, kā karnisms paliek neredzams, ir tā nenosaukšana vārdā.
Ja tam nepiešķiram nosaukumu, tad mēs nevaram par karnismu domāt vai to apšaubīt, un dzīvnieku ēšana kļūst pašsaprotama (pretēji izvēles iespējām tos ēst vai neēst). Un, protams, sistēmas upuri veiksmīgi tiek slēpti no sabiedrības skatieniem, kā arī no sabiedriskās apziņas. Primārajā nolieguma sistēmā vēstījumi pauž to, ka “šāda uzskatu sistēma nepastāv” un ka “problēma nepastāv”.
Vēl viens karnistisks aizsardzības veids ir attaisnošanās.Tā pauž daudzus stāstus un mītus, kuri visi ir pakārtojami trim karnismu attaisnojošiem principiem : dzīvnieku ēšana ir normāla, dabiska un nepieciešama. Nav pārsteidzoši, ka šie paši mīti tiek izplatīti, lai attaisnotu apspiedošās sistēmas cilvēces vēsturē, no verdzības līdz heteroseksuālajam pārākumam.
Un galu galā, karnisms izmanto virkni aizstāvības veidu, kas sagroza mūsu uztveri par lauksaimniecības dzīvniekiem, to ķermeņiem un izdalījumiem. Tāpēc mēs redzam lauksaimniecības dzīvniekus kā priekšmetus (“vistas ir patēriņa priekšmets”) un kā abstrakcijas (“cūka ir cūka un visas cūkas ir vienādas”). Tajā pašā laikā mēs savos prātos dzīvniekus ievietojam nelokāmās kategorijās, lai varētu justies un izturēties atšķirīgi attiecībā pret katru no sugām (“suņi ir draugi un ģimenes locekļi, bet govis ir ēdiens”).
Daudziem vegāniem ir intuitīva izpratne par primārajiem karnisma aizsardzības mehānismiem. Mēs pamanām to, ka citi pasauli redz caur šādu prizmu, un tāpēc liela daļa mūsu aktīvisma, izplatot un stāstot patiesību, fokusējas uz karnisma radīto melu izaicināšanu. Piemēram, aplūkojiet FARM’s 10 Billion Lives Tour (padarot neredzamos redzamus), medicīnas praktiķu centienus demonstrēt, ka dzīvnieku ēšana nav ne dabīga, ne nepieciešama veselībai (apgāžot divus karnisma attaisnojumu principus), Mercy for Animals kampaņā uzdoto jautājumu par to, kāpēc mēs mīlam viena veida dzīvniekus, bet ēdam citus (izaicinot izpratni par kategorijām), un Farm Sanctuary projekts “Someone, not Something” (tiecas atzīt lauksaimniecības dzīvnieku individualitāti par spēkā esošu).
Sekundārās aizstāvības metodes un vēstījumi: prettrieciens un no karnisma cietušie vegāni
Lai arī vegāniem bieži ir nojauta par to, kā primārās aizstāvības mehānismi ietekmē nevegānus, daudzi tomēr neapzinās, ka arī mēs skatāmies uz pasauli caur karnisma prizmu – no sekundāro aizsardzības paņēmienu puses. Lai labāk izprastu šo ideju, mēģini šos paņēmienus vizualizēt apļos, kur primārās aizsardzības veidi ir centrā, un to apņem sekundāro aplis. Tas nozīmē – arī tad, ja vegāni pa lielam ir izkāpuši no centrālā apļa, mēs tomēr paliekam sistēmas ieskāvumā. Citiem vārdiem sakot, mēs bieži noticam dažiem vai visiem vēstījumiem, kuri tiek pausti sekundārās aizstāvības līmenī.
Sekundārie karnisma aizstāvības veidi pastāv tikai tāpēc, lai vājinātu tos vēstījumus, kas izaicina šo ideoloģiju. Viņi to sasniedz atzīstot vegānus, vegānisma ideoloģiju un piekopšanu, un vegānu kustību par spēkā neesošiem. Un sekundārā aizsardzība ir daļa no trieciena pret vegānismu. Šāds prettrieciens ir kā dominantās kultūras reakcija brīdī, kad tās vara tiek apdraudēta (piemēram, kad sieviešu atbrīvošanas kustība sāka gūt plašu atbalstu, dominantā kultūra reiz plaši un lepni izmantoto terminu “feminists” pārvērta par kauna traipu). Tāpēc, sekundārās aizsardzības paņēmieni attīstās un kļūst spēcīgāki līdz ar kustības attīstību un augšanu, drīzāk vēstot par tās izdošanos, nevis neveiksmēm.
Projekcija: ziņotāja vainošana
Projekcijas pastāv, lai vegānus un mūsu vēstījumu pasludinātu par spēkā neesošiem. Tā vēsta, ka vegāniem nav taisnība. Ja mēs “nošaujam ziņotāju”, tad viņa ziņojuma sekas mums vairs nav jāuztver nopietni.
Viena no projekcijām cieši tiek saistīta ar karnisma kultūras pamatīpašībām. Vegāni var tikt attēloti kā tādi, kam kultūras kontekstā piemīt nevēlamas īpašības. Tiklīdz mēs izaicinām dominantās kultūras aizspriedumus un ekstrēmos paradumus, mūs pasludina par neobjektīviem un ekstrēmistiskiem, bet karnisma propagandas apstrīdēšanas dēļ mūs pašus apsūdz par propagandēšanu. No citas puses, mums var piedēvēt kultūras kontekstā esošu īpašību trūkumu. Piemēram, izaicinot dominantās kultūras apātiju un nejūtīgumu, mēs tiekam saukti par pārlieku emocionāliem un kāriem pēc sensācijām.
Tajos brīžos, kad mēs neatpazīstam šo projekciju patieso būtību, mēs varam noticēt to negatīvajiem vēstījumiem par sevi un sākt apšaubīt savu uzskatu patiesumu. Piemēram, tā vietā, lai atzītu, ka mūsu emocionālā reakcija par dzīvnieku lauksaimniecības nežēlīgajiem pamatprincipiem (skumjas, dusmas, sēras u.c.) ir veselīga, pamatota un likumīga, mēs varam noticēt mītam, ka mūsu emocijas ir pārlieku spēcīgas.
Kad runa ir par dzīvnieku ēšanu, pasaulei tieši nepieciešams just vairāk, nevis mazāk. Citas sekas šo karnisma projekciju neatzīšanai ir tas, ka sākot projicēt atpakaļ uz nevegāniem, mēs varam iepīties projekciju cīņās, tā vietā, lai radītu konstruktīvu dialogu par lietu patieso būtību.
Vēl viena veida projekcija reducē vegānus līdz sekliem stereotipiem. Piemēram, izpaužot dusmas pret sociālo karnisma netaisnīgumu, mēs kļūstam par kareivīgiem cilvēku nīdējiem. Ja pastāvam par mieru un līdzjūtību, mēs kļūstam par tofu-mīlošiem, kokus-apskaujošiem hipijiem. (Protams, nav slikti būt hipijam. Bet problēma ir tajā, ja kāds tiek reducēts par viendimensionālu stereotipu). Ja mēs šīs projekcijas neatpazīstam, mēs varam sākt tās izspēlēt kā pašrealizējošus pareģojumus, apliecinot sagrozītos karnistiskās kultūras vēstījumus.
Karnistiskā kultūra uz vegāniem bieži projicē arī visvarenības tēlu, vedinot uz domu par to, ka mums ir tiesības uz savu ideoloģiju tikai tad, ja mēs atbilstam neiespējamam ideālam. Tāpēc no mums sagaida, piemēram, ka esam veselīguma paraugi.
Es pat vairs nespēju saskaitīt tos vegānus, kas man ir teikuši, ka viņi nevegāniem izvairās stāstīt par savām slimībām, bailēs, ka šī informācija tiks izmantota, lai diskreditētu viņu vegānisko dzīvesveidu.
Vai arī, no mums sagaida tikumības kalngalus un Budas morālo nelokāmību – mēs esam divkoši, ja valkājam vilnas džemperi…un ekstrēmisti, ja to nedarām. No mums sagaida arī to, ka mēs esam eksperti visās jomās: zemkopības ekonomikā, organiskā, vegāniskā, hidroponiskā sēņu audzēšanā, kvantu fizikā. Tā, it kā mums nebūtu tiesību pastāvēt par vegānismu, ja mums nav visu risinājumu karnisma problēmām. Un, protams, ja nespējam turēt līdzi visiem šo projekciju radītajiem standartiem, tas automātiski kļūst par iemeslu visu mūsu pārliecību atzīšanai par spēkā neesošām. Kas par spiedienu! Tādā veidā mēs tiekam nomarķēti, un uzskatīti par visas kustības vēstniekiem – paraugvegāniem.
Ja mēs sev ļaujam noticēt šim safabricētajam stāstam, ka mēs varam un mums vajadzētu būt perfektiem, un ka mēs vienīgie esam atbildīgi par vegānisma kustības sasniegumiem un neveiksmēm, tad ikkatrs, kuru mums apkārt neesam pārvērtuši par vegānu, liek justies tā, it kā mēs būtu nodevuši dzīvniekus.
Tā, it kā tieši mēs būtu atbildīgi par dzīvnieku ciešanām. Mūsu vegānu prātā mēs kļūstam par dzīvnieku slepkavām. Pievērsiet uzmanību lomu maiņai! Tieši šādā veidā strādā sekundārā aizsardzība – karnisma problēma tiek apmesta otrādi un piesprausta vegāniem. Tomēr, dažreiz vegāni arī patiešām notic šai visvarenības projekcijai un sajūt, ka viņu konkrētais vegānisma dzīvesveids ir absolūtais ideāls. Un pēcāk to projicē tālāk un citus vegānus uzskata kā nepilnīgus un nepatiesus. Šādas “taisnīguma” izpausmes bieži noved pie fundamentālisma un ideoloģiskas nelokāmības – problēmas, kas pārņem aktīvistus dažādās sociālās kustībās.
Pēdējā karnisma projekcija ir tā, kurā tiek atspoguļots patoloģiskais (jeb neveselīgais) vegāns. Par laimi, šis kaulainā, slimīgā vegāna tēls parādās arvien retāk. Un tomēr, psihologi jaunas sievietes vegānisko dzīvesveidu nereti uzskata par ēšanas traucējumiem. Pastāvošās sistēmas apstrīdētāju patoloģizēšana viscaur vēsturei ir bijusi plaši izmantota metode apspiedošās sistēmas saglabāšanai. Piemēram, pirms cilvēku verdzības atcelšanas ASV, vergi, kuri mēģināja izmukt, tika diagnosticēti ar garīgo kaiti – drapetomāniju.
Sekundārās atrunas: neokarnisms
Kamēr primārie attaisnojumi vēsta, ka dzīvniekus ēst ir dabiski, normāli un nepieciešami, tikmēr sekundārie attaisnojumi tieši pretēji – ka dzīvnieku neēšana ir nenormāla, nedabiska un nav nepieciešama. Sekundārie attaisnojumi ir karnisma aizstāvības veids, kas ironiski vegāniem liek aizstāvēties, uzliekot patiesības nastu uz mums. Tā vietā, lai ne-vegāni paskaidrotu, kāpēc viņi ēd gaļu, vegāniem bieži nākas attaisnoties, kāpēc viņi to nedara.
Interesanti, ka katrs sekundārais atrunu paveids ir izaudzis atsevišķā, jaunā ideoloģijā, kuru es saucu par neokarnismu. Es ticu, ka, pateicoties nenogurstošajam vegānisma piekritēju darbam interneta rašanās laikā, noliegums (galvenais karnisma aizstāvības mehānisms) tika pietiekoši destabilizēts. Daudzi cilvēki musdienās vairs nespēj noliegt vismaz galvenās lopkopības prakses šausmas. Tādā veidā attaisnošanās ir ieguvusi daudz nozīmīgāku lomu karnisma sistēmas saglabāšanā. Neokarnisma rašanās (piemēram, “laimīgā gaļa”, “vietēji ražotā / ilgtspējīgā gaļa”), par kuru esmu rakstījusi visur citur, vegānus aizkaitina, bet patiesībā ir attīstības pazīme.
Sekundārais noliegums: karnisma netaisnība un vegānu apspiešana
Un beidzot, esam veikuši pilnu apli. Primārais noliegums, kā jau minēts, vēsta, ka “karnisma nav”. Sekundārais noliegums, savukārt, šo uzskatu pastiepj soli tālāk. Tāpēc, ja ticam, ka visēdāji darbojas ārpus vērtību sistēmas – it īpaši dominantās, tad mēs ticam, ka šādas dominējošās (vairākuma) grupas nemaz nav un, tādēļ nav arī pakļauto (minoritātes) grupas[i]. Tātad, viens no sekundārā nolieguma vēstījumiem ir tas, ka “vegāni nav ideoloģiskās minoritātes grupa”.[ii]
Kad vegāni nepamana, ka esam ideoloģiskas minoritātes, tad iespējams nokļūt pat līdz karnismā balstītu aizspriedumu pieņemšanai un pārņemšanai. Piemēram, tūkstošiem vegānu man ir teikuši, ka ir tikuši izsmieti (vai citā veidā izjutuši agresīvu attieksmi pret sevi) tik vien kā vegāniska dzīvesveida dēļ. Tā kā viņi ir daļa no minoritātes, pēc definīcijas to var saukt par aizskaršanu.
Un šie vegāni nejūtas spējīgi par sevi pastāvēt. Piemēram, riskējot tikt apsūdzēti par humora izjūtas trūkumu, viņi var aizstāvēt sevi un savu pārliecību, vai vienkārši piespiest sevi pasmieties līdzi jokam, tādā veidā piedaloties sevis degradēšanā. Vegānu kā ideoloģijas minoritāšu noliegums ir spēcīgs veids karnisma pretinieku apklusināšanai. Tāpēc brīžos, kad mēs atpazīstam sekundārā nolieguma patieso būtību, mēs varam ne tikai labāk pastāvēt par sevi, bet arī izglītot ne-vegānus, kuri, bez šaubām, savus karnismā balstītos aizpriedumus bieži vien neapzinās pilnībā.
Ideoloģiskas minoritātes statusā vegānu individualitāti mazina tieši vadošā kultūra – tas ir fenomens, ko piedzīvo visas ne-dominantās grupas. Citiem vārdiem sakot, tā vietā, lai viņus atšķirtu kā individuāļus, vegānus uzskata par homogēnu grupu (“visi vegāni ir vienādi”). Mūs reducē līdz tam, ka neesam nekas vairāk par mūsu ideoloģiju. Un ja noticam uzskatam, ka mēs esam un būtu jābūt viendabīgiem kā grupai, tad savstarpējās atšķirības mēs sākam uzskatīt par vājību, nevis spēku. Patiesībā vegāni ir tieši tikpat daudzveidīgi, kā visēdāji, kam tā arī būtu jābūt.
Vēl viens sekundārā nolieguma uzskats ir tāds, ka “apspiedošā kultūra nemaz nepastāv”. Ja mēs ticam, ka nav uzskatu sistēmas un apspiešanas kā tādas, mēs arī noticam, ka apspiešana nepastāv kā sistēma – dzīvnieku ēšanu var uzskatīt par personīgo ētikas jautājumu, jeb katra paša izvēli, nevis neizbēgamu un dziļi iesakņojušos uzskatu (līdzīgi kā ticēt tam, ka āfrikāņu vergu izmantošanai nav nekāda sakara ar rasismu!). Tāpēc jebkurš mēģinājums mazināt vai iznīdēt apspiešanu tiek uzskaītīts kā indivīda brīvas gribas ierobežošana. Un šie uzskati liek mums noticēt tam, ka “dzīvnieku ēšana nav sabiedrības taisnīguma problēma”, un tāpēc savā būtībā “vegānisms nav sabiedriskā taisnīguma kustība”. Kad vegāni un ne-vegāni abpusēji notic šādiem izdomājumiem, mēs varam palaist garām vegānisma kustības piederību daļai no senas sociālu kustību tradīcijas, kas izmainījusi pasauli. Un vegānisma kustība paliek atšķirta no citām sociālām kustībām, kuras dabiski pastāv līdzās viena otrai un kurām būtu jāapvienojas cerībā viest plašas, revolucionāras pārmaiņas, kuru virzienā mēs visi darbojamies.
Ja mēs ticam, ka nav nospiedošas sistēmas – nav sistemātiskas, plaši izplatītas vardarbības, tad mēs arī noticam mītam, ka “lopkopība nav briesmīga”. Un tāpēc mēs arī nepamanām lomas, ko spēlējam šīs traumas radīšanā.
Piemēram, neatzīstot dzīvniekus par upuriem, lopkopjus par vainīgajiem, un vegānus par lieciniekiem. Varētu daudz rakstīt par karnisma radītajām traumām, bet viens, tieši vegāniem īpaši nozīmīgs, punkts būtu jāpatur prātā: liecinieki arī ir upuri. Sekundārās traumas stresa sindroms (STSS) ir principā identisks pēc-traumas stresa stindromam, tikai to izraisījusi traumas novērošana, nevis piedzīvošana upura lomā.
Eksistē tādas vegānu liecības, kas karnisma novērojumu rezultātā cieš no depresijas, trauksmes, traucējošām domām, aizkaitināmības, murgiem, ticības zuduma sev un citiem, izdzīvotāja vainas apziņas (vainas apziņa par to, ka netiek darīts pietiekoši, lai glābtu dzīvniekus), izdegšanas sindroma u.c. – tie visi ir potenciālie šī sindroma simptomi. Un tomēr, lielākā daļā vegānu un psihologu, kurus tie varētu uzrunāt, neatpazīst šos simptomus kā tiešu, nenovēršamu un pamatotu reakciju uz traumas piedzīvošanu, kas ir iemesls nespējai to atbilstoši ārstēt vai novērst.
Reizēm sekundārais noliegums mums pauž to, ka “vegānisma kustības nav”. Vai arī aizēno patieso kustības varenību un apmērus, sakot, ka vegānisma kustība ir vāja un neefektīva, tādā veidā vājinot individuālu vegānu apziņu par savu varu izmaiņu veikšanā. (Šādā veidā, sekundārais noliegums darbojas kā primārais, padarot sistēmu vājinošus faktus neredzamus). Beigu beigās vegāniem var sākt šķist, ka problema ir tik milzīga, un viņu radītais iespaids – maznozīmīgs, ka viņi zaudē dūšu neiespējama izaicinājuma priekšā.
Sekundārās karnisma aizstāvības vēstījumi var likt vegāniem justies nesaistītiem vienam ar otru un kustību kopumā. Tie var likt mums justies nošķirtiem, apklusinātiem, apjukušiem, dusmīgiem, un bezspēcīgiem.
Tie nokauj solidaritāti un grauj cerību, kļūstot par spēcīgiem rīkiem karnisma uzturēšanā. Tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies sekundārās karnisma aizstāvības mītus, mēs tos turpināsim iemūžināt, nevis atmaskosim. Mēs piekopsim reaktīvu (reaģējošu), nevis proaktīvu vegānismu.
Reaktīvais vegānisms: pārņemtās apspiešanas un privilēģiju dinamika
Brīžos, kad esam reaktīvi, mēs lūkojamies uz pasauli caur karnistiskās aizstāvības prizmu un reaģējam uz tās paustajiem uzskatiem. Kad minoritātes grupu biedri notic dominantās kultūras stāstiem par sevi, viņi būtībā pieņem savas kultūras apspiešanu. Un dominējošās kultūras vēstījumi bez izņēmumiem saka, ka minoritātes grupas vajadzības un pieredzes ir mazāk derīgas un nozīmīgas, nekā vairākuma grupas piedzīvotās. Piemēram, ja vegānu ģimene vakariņās lūdz nelikt sieru salātos vai sviestu kartupeļu biezenī, šī vajadzība (kas ir ēst gatavotājam viegli apmierināma, bet vegānam daudz nozīmē) bieži tiek uzskatīta par mazāk nozīmīgu, nekā “nepieciešamība” pēc tradicionālas maltītes.
Kad vairākuma grupas biedri notic dominējošās kultūras vēstījumiem, ka viņu vajadzības un pieredzes ir nozīmīgākas par mazākuma grupas vajadzībām, viņi internalizē kultūras dāvāto privilēģiju.
Šāda domāšana bieži atspoguļojas pilnvarojuma sajūtā, un brīžos, kad pār citu vajadzībām netiek piešķirta prioritāte, tad rodas pamatotas dusmas. Piemēram, saņemot uzaicinājumu vakariņot vietās, kur netiek pasniegti dzīvnieki, daudzi nevegāni jūtas ierobežoti un var paziņot, ka ēdienkartē “nav nekā viņiem piemērota”. Un tomēr, šie paši indivīdi bez sirdsapziņas pārmetumiem vakariņas vegāna kompānijā var ieplānot steiku restorānā, nemaz ar viņu nekonsultējoties vai neiedomājoties par neērtībām un šādas situācijas radīto aizvainojumu.
Protams, lielākā daļa ne-vegānu neapzinās savas karnistiskās privilēģijas, viņi vienkārši ir absorbējuši un atskaņo šīs kultūras izdomātos vēstījumus. Un līdzīgi, arī daudzi vegāni neapzinās savu internalizēto apspiešanu. Un tomēr, daudzi vegāni savā veidā sajūt pretrunas starp patiesību, ko mēs jau apzināmies (ka mums ir tiesības tikt uzskatītiem par vienlīdzīgiem un pret mums būtu jāizturas kā pret tādiem), un to, ko mēs esam iemācījušies uzskatīt par patiesību (ka citu vajadzības ir svarīgākas par mūsējām). Tā mēs, piemēram, varam pieķert sevi atvainojamies par neērtību sagadāšanu citiem, kamēr mēs paši piktojamies uz faktu, ka mums šādas atvainošanās ir jāveic.
Kauns un lielummānija
Internalizēta apspiešana noved pie kauna un mazsvarīguma sajūtas. Mēs jūtam kaunu, kad lūkojamies uz sevi caur citu acīm un noticam viņu realitātes versijai pār savējo (tavas vajadzības, uzskati, vērtības u.c. ir mazāk svarīgi par manām/mūsu). Mūsu kauns var liegt pašaizstāvēties, kad piemēram, tiekam nosaukti par pārlieku jūtīgiem, vai arī var likt mums atvainoties par lietām, par kurām mums nebūtu jājūt nožēla.
Dažreiz mēs reaģējam uz mūsu kaunu, pavēršot to tieši pretēji – par lielummāniju, jeb sajūtu, ka esi labāks – par… . Tāpēc mēs vispār atsakāmies sevi ieraudzīt caur citu acīm vai uzņemt informāciju, kas izaicina mūsu esošās idejas. Kad esam nokļuvuši lielummānijā, mēs varam sākt kaunināt citus, kļūstot par karnisma kultūras spoguli. Piemēram, mēs varam projicēt stereotipus uz tiem, kas nav vegāni (redzot viņus kā vienaldzīgus, savtīgus dzīvnieku ēdājus) vai citādi padarīt viņu pieredzes nederīgas (Nevegāns: “Es mīlu dzīvniekus”; vegāns: “Nav taisnība, jo tu viņus ēd”.)
Lūkojoties pāri karnisma radītajiem izdomājumiem: proaktīva vegānisma praktizēšana
Labās ziņas ir tādas, ka mēs varam mainīt mūsu attiecības ar karnisma vēstījumiem brīdī, kad tos atpazīstam. Mēs varam praktizēt proaktīvu, nevis reaktīvu vegānismu. Praktizējot proaktīvu vegānismu, mēs turamies pretī karnisma radītajiem izdomājumiem un paliekam pie pašu piedzīvotās patiesības bez citu pieredžu nozīmīguma mazināšanas.
Proaktīva vegānisma praktizēšana nozīmē, ka mēs meklējam, stastām un izdzīvojam savu patiesību ar cieņu pret sevi un citiem.
Mēs tādā veidā praktizējam arī līdzsvarota prāta un sirds principus: katru situāciju uztveram ar ziņkāri, atvērtu prātu un līdzjūtību, kā arī atvērtu sirdi. Mēs meklējam skaidrību, lūkojoties dziļi sevī un savienojoties ar tiem, kuru godaprātam mēs ticam, lai turētos pie savas autentiskās patiesības, jeb sava vēstījuma. Un mēs kultivējam drosmi, lai pārējos minētos principus ieviestu savās dzīvēs un pasaulē.
Mēs iemiesojam proaktīvu vegānismu – tā ir filozofija, kuru mūsu ķermeņi piedzīvo no minūtes minūtē. Tā ir iepriekš minēto principu praktizēšana attiecībā pret sevi, citiem un mūsu pasauli, ļaujot piedot sev un citiem, kad esam neizbēgami iesaistīti dziļi iesakņojušās pastāvošās sistēmas dinamikā. Proaktīva vegānisma praktizēšana palīdz atbrīvoties arī no dusmām, kas pārņēmušas tik daudz vegānu, jo tā aicina mums būt empātiskiem, bet empātija ir dusmu pretlīdzeklis. (Lai dziļāk pētītu minēto principu praktiskus piemērus, es ļoti iesaku iemācīties nevardarbīgās komunikācijas pamatprincipus).
Kad mēs atpazīstam karnisma vēstījumus, mēs varam pārveidot mūsu kaunu lepnumā, kas ir viens no priekšnosacījumiem jebkuras sociālas kustības aktīvistiem. Piemēram, iedomājieties tādus pasākumus kā Black Pride vai Gay Pride. Tagad tiem varam pievienot arī, arī Vegan Pride! Patiess lepnums ir pretstats kaunam/ lielummānijai. Tas neliek justies mazāk vai vairāk vērtīgam par kaut ko. Tā ir atzīšana, ka visiem indivīdiem – vegāniem, ne-vegāniem, dzīvniekiem – jau no pirmssākumiem ir vienlīdzīga vērtība. Un kā vegāniem mums ir daudz iemeslu, kādēļ lepoties. Mēs stingri stāvam pretī dominējošās kultūras nomācošajam spiedienam, atsakāmies no vispārpieņemtiem karnisma propagandas izdomājumiem un izturam nemitīgo kārdinājumu iekrist atpakaļ dziļā miegā un turpināt ceļu ar mazāku pretestību sistēmai.
Beigu beigās, atpazīstot karnisma nepatiesos izdomājumus, mēs novērtējam to varu ne par zemu, ne augstu. Kā ietekmīgs vīrs, Hitlers, reiz teicis: “Padari melus lielus, padari tos vienkāršus, turpini tos atkārtot, un beigu beigās viņi tiem noticēs.” Un kā vēl ietekmīgāks vīrs, Gandi, reiz teicis: “Viscaur vēsturei patiesības ceļs vienmēr ir uzvarējis. Ir bijuši tirāni un slepkavas…bet beigās tie vienmēr krīt. Padomā par to – vienmēr.”
Un Gandi bija taisnība. Patiesi, iespējams, ka lielākie karnisma meli ir uzskats, ka cilvēkiem nerūp – ka cilvēki ēd dzīvniekus, nevis tāpēc, ka viņu sirdis un prātus manipulē kultūra, kas ir neētiska līdz pašiem vērtību dziļumiem un ir piespiedusi viņus rīkoties pretēji savām un citu personīgajām interesēm, bet tāpēc, ka viņiem ir vienalga.
Man ir bijusi tā privilēģija runāt ar tūkstošiem nevegānu visā pasaulē, savu lekciju par karnismu prezentējot pārpildītās zālēs, ar stāvovācijām noslēgumā. Un stāsti, kurus dzirdu no apmeklētājiem, ir krasi atšķirīgi no tiem, kurus popularizē dominējošā kultūra. Te pāris piemēri no neskaitāmām izvērtēšanas anketām, kuras ievācu pēc savas prezentācijas:
“Mana dzīve šovakar mainījās. Es atplīsu vaļā. Mana sirds atvērās. Es vairs nekad neēdīšu ne kumosu dzīvnieku miesas.” – Bellevue, WA
“Es nebiju vegāns pirms tam, bet tagad man tiešām vajadzētu par tādu kļūt…Tev izdevās! Paldies!” – Zagreba, Horvātija
“Es vairs nevaru aizbildināties. Paldies, ka padarīji neredzamo redzamu.” – Albukerke, NM
“Manas vērtības un pašapziņa nav tādas, kas ļautu sekot sistēmai, kas māca mums ēst dzīvniekus…Man noteikti ir jāveic kādas izmaiņas. Noteikti.” – Maribora, Slovēnija
“Lai arī filma par noslaktētajiem dzīvniekiem man gandrīz lika apvemties… kopumā vēstījums kļuva skaidrs – par to, ka mēs visi vienkārši esam zem “grupas spiediena”. Tagad man ir pamatotas šaubas par to, vai kādreiz vēl ēdīšu gaļu.” – Stokholma, Zviedrija.
“Uz šo prezentāciju es nācu ar ļoti skeptisku skatījumu un domāju, ka došos prom savu viedokli nemainījis. Bet es jūtos…es jūtos īpaši informēts un mainījies.” – Sanfrancisko, CA.
Tātad, par spīti tam, kam mums liek noticēt karnisma uzskati, ir pamatots iemesls būt ļoti cerīgiem. Patiesība ir tāda, ka cilvēkiem rūp dzīvnieki, un viņiem rūp arī patiesība. Patiesība ir tāda, ka vegānisma kustība eksponenciāli aug neskaitāmās valstīs visā pasaulē.
Kā vegāni mēs esam daļa no kaut kā daudz lielāka, nekā atsevišķas personas – mēs esam daļa no sociālas kustības, un es ticu, ka kādu dienu uz to lūkosies atpakaļ kā uz vienu no transformējošākajām kustībām cilvēces vēsturē. Patiesība ir tāda, ka katrs no mums rada izmaiņas. Tas, par ko mēs pastāvam kā vegāni, ir lielākais drauds pastāvošajai karnisma varai. Sakot patiesību varai, mēs mainām vēstures gaitu.
[i] Vienkāršības dēļ, tiek lietoti termini “vairākums” un “minoritāte”, lai aprakstītu to, kas precīzāk tiek definēti par “mērķa” un “aģentu” grupām.
[ii] Es neņemos likt vienos svaros ideoloģisku minoritāšu apspiešanu un piemēram, etnisku vai dzimuma minoritāšu. Starp tām pastāv gan virkne līdzību, gan – virkne atšķirību.
Raksta autore ir Melānija Džoja – Hārvardā izglītību ieguvusi psiholoģe, kas specializējusies nevardarbīgās komunikācijas prasmju veicināšanā un dzīvnieku aizstāvībā. Viņa ir vairāku grāmatu autore un oratore. Melānija strādā organizācijā “Beyond Carnism” un ir viena no “ProVeg International” dibinātājām.
Rakstu no angļu valodas iztulkoja Ieva Miltiņa.