Autore: Holija Vilsone MD
Pazīstami diētas ārsti un uztura speciālisti jau izsenis atzinuši soju par augstvērtīgu uztura produktu un izcilu proteīnu avotu. (1) Sojas pupiņas satur visas neaizstājamās aminoskābes un daudz mikroelementu ‒
vitamīnu un minerālu. Mikroelementi, kas lielā daudzumā atrodami sojā, ir: kalcijs, dzelzs, magnijs, mangāns, fosfors, kālijs, B1, B2, B3, B5, B6, B9, C vitamīns un cinks. Tāpat sojā atrodamas šķiedrvielas un omega 3 un 6 taukskābes. Šo uzturvielu sastāvs sojā ir atkarīgs no pagatavošanas veida, tomēr var apgalvot, ka visaugstākais tas ir tādos pilnvērtīgos sojas produktos kā svaigās sojas pupiņās jeb edamamē, sojas pienā, tofu un tempē.
Un tomēr par spīti sojas pozitīvajai ietekmei uz veselību tiek izplatīt mīti un maldi par sojas lietošanas “risku”. Es pievērsīšos daļai no šiem mītiem, izpētot apjukuma un domstarpību avotus.
“Soja vienmēr ir ģenētiski modificēta!”
Pirmkārt, jāievieš skaidrība, ka komerciāli audzēto ģenētiski modificēto sojas pupiņu lielākais patērētājs gan ASV, gan visā pasaulē ir lopkopības dzīvnieki. ĢMO ir ģenētiski modificēti organismi, un to drošība cilvēku patēriņam ir aktuāls diskusiju objekts. Daudzās Eiropas valstīs ĢMO ir aizliegti. Kaut arī šobrīd nav pieejami ilgtermiņa pētījumi un neapstrīdami dati par ĢMO ietekmi uz veselību, šos produktus varam atrast visur. Sojas pupiņas ir viens no kultūraugiem, kuru ražošanā šobrīd dominē ĢMO. Pašlaik 81% pasaulē saražoto sojas pupiņu ir ģenētiski modificētas un aptuveni 85% visu ĢM sojas pupiņu tiek izbarots lauksaimniecības dzīvniekiem. Šī ģenētiski modificētā soja, ko apēd lauksaimniecības dzīvnieki, tā vienkārši neizkūp lopkautuvē vai piensaimniecībā. Tā nonāk uz jūsu šķīvja.
Tomēr apgalvojums “soja vienmēr ir ģenētiski modificēta” ir viens liels mīts, kaut arī baiss procentuālais daudzums sojas patiešām ir ģenētiski modificēts. No cilvēkiem paredzētajiem sojas produktiem veikalos ir plaši pieejami tādi no ĢMO brīvi produkti kā tofu, tempe un sojas piens, un tie ir skaidri marķēti kā no ĢMO brīvi.
“Bet esmu dzirdējis, ka soja izraisa vēzi!”
Maldīgā informācija par sojas saikni ar vēzi pamatā balstās apjukumā saistībā ar fitoestrogēniem sojā. Fitoestrogēns nav tas pats, kas estrogēns. Estrogēns un testosterons ir steroīdie hormoni, kas atrodami abu dzimumu cilvēku organismos, kā arī dzīvnieku organismos, ko cilvēki lieto pārtikā. Tie palīdz regulēt dzimumfunkciju un sekundāros dzimumparametrus, kā arī nedzimumšūnu funkcijas. Kaut arī estrogēnam ir būtiska nozīme cilvēka veselībā, tas tomēr veicina šūnu vairošanos, kas lielā mērā var pastiprināt noteiktu vēža paveidu risku, liekot šūnām vairoties vairāk, nekā ierasts. Hormonaizstājterapijas lietošana (īpaši, ja tiek uzņemts tikai estrogēns) pēcmenopauzes vecuma sievietēm arī tiek saistīta ar vēža izplatīšanos. (2)
Soja nesatur estrogēnu, bet dzīvnieku produkti gan. Daudzi cilvēki zina, ka dzīvniekiem, ko izmanto gaļas un piena ražošanā, bieži dod sintētiskos augšanas hormonus, bet daudzi tomēr nezina, ka dzīvnieku gaļā un govs pienā atrodams dabīgais estrogēns ‒ runa ir arī par “brīvos apstākļos audzētu” dzīvnieku un “organiskajiem” dzīvnieku produktiem. Turklāt arī gaļa, piens un olas satur fitoestrogēnus. Tie ir plaši izplatīti mūsu pārtikā, kā augu, tā dzīvnieku izcelsmes, un, neēdot sojas produktus, mēs no tiem neizvairīsimies.
“Fitoestrogēns” ir termins, kas aptver vairākus dabā sastopamus augu savienojumus, kuri strukturāli līdzinās zīdītāju estrogēnam un funkcionāli tiem ir viegls estrogēna efekts vai antiestrogēna (estrogēna efektu bloķējošs) efekts. Fitoestrogēnu vielmaiņa un funkcijas ir neticami sarežģītas un atšķiras katra indivīda organismā. Raizes par sojas un vēža saikni radušās tādēļ, ka sojas produkti satur fitoestrogēnus (izoflavonus) dažādos apjomos atkarībā no pagatavošanas veida un tie reaģē ar estrogēna receptoriem. Cilvēka organismā ir divu veidu estrogēna receptori: alfa un beta. Alfa receptori ir izplatīti pa visu organismu, bet beta receptori atrodami olnīcās, prostatā, plaušās un sēklinieku piedēklī. Tā ir patiesība, ka izoflavoni, tāpat kā estrogēns, saistās pie alfa un beta receptoriem (vairāk pie beta), tomēr izoflavoniem nav estrogēnam raksturīgās audzēju izplatīšanas īpašības.
Patiesībā ir novērots, ka izoflavoniem ir aizsargājoša iedarbība pret hormonālajiem vēža paveidiem.
Sojas lietošanas inversā iedarbība uz pirmsmenopauzes vecuma sieviešu krūts vēzi ir droši apstiprināta. Citiem vārdiem sakot, lielāks sojas lietošana saistāma ar zemāku krūts vēža risku. (3) Tomēr līdz šim nav veikti plašāki klīniskie pētījumi par fitoestrogēna lietošanas iedarbību uz jau esošu vēža pacientu audzējiem. (4) Līdz šim šajos pētījumos tika izmantoti mazi paraugu izmēri un pārāk dažādas datu ieguves metodes. Vairākos pētījumos ar dzīvnieku modeļiem tika iegūti potenciāli pozitīvi rezultāti, proti, audzēja izmēra samazināšanās sojas proteīnu lietošanas rezultātā. Taču, pat neskatoties uz to, ka mākslīgi izraisīt vēzi pētījuma dalībniekiem, kas tam nav piekrituši, ir amorāli, salīdzināt laboratorijas dzīvnieku organismus ar mūsējiem ir arī bīstami. Mēs neesam peles. Pat mūsu sugas robežās fitoestrogēnu un farmakoloģisko aģentu vielmaiņā ir milzīga dažādība. Tas rada sarežģījumus un grūtības šajā izpētes jomā. Tā vietā jāpievērš uzmanība jau pieejamajam epidemioloģisko datu daudzumam, kuros salīdzināts Āzijas tautu un rietumu tautu uzturs.
Mācības no Āzijas
Soja jau gadsimtiem ir viena no galvenajiem Āzijas tautās lietotajiem kultūraugiem, un viņu saslimšana ar koronārajām artēriju slimībām, hipertensiju, išēmisko trieku, pēcmenopauzes gūžaskaula lūzumu, diabētu un aptaukošanos ir ievērojami mazāka nekā ASV. Tomēr, daļai šo tautu populācijas pievēršoties rietumnieciska tipa uzturam, protams, viņu saslimšanas rādītāji arī sāk līdzināties mūsējiem. Es atminos, ka par šo tika runāts medicīnas akadēmijā. Tolaik jēdzieni “vegānisks” un “augu valstī balstīts uzturs” netika bieži izmantoti, tomēr jau tolaik tika atpazīta saikne starp ģeogrāfiski dažādajiem uztura veidiem un veselības problēmām. Tolaik tika pabeigts darbs pie cilvēka genoma projekta. Man kļuva skaidrs, ka, neraugoties uz neaptveramo ģenētiskās informācijas daudzumu, kas visiem cilvēkiem ir kopīgs, liela ietekme uz mūsu veselību ir arī tam, kā mēs dzīvojam un ko mēs ēdam.
Viens piemērs ir Okinavas simtgadnieku pētījums. Tajā tika analizēts vairāk nekā 900 simtgadnieku (100+), kas dzīvo Okinavas salā Japānā, viņu veselības stāvoklis un uztura veids. Tika vērtēts arī 70, 80 un 90-gadnieku veselības stāvoklis. Japānas Veselības ministrija kopš 1870. gadiem uztur ģimeņu reģistru visas valsts apmērā, un tas tiek atjaunots ik pa pieciem gadiem. Okinavā simtgadnieku koncentrācija ir pati lielākā pasaulē. Regulāras fiziskās aktivitātes, neliels BMI (ķermeņa masas indekss), kā arī liels augļu, dārzeņu un sojas patēriņš ir daļa no tradicionālā Okinavas iedzīvotāju dzīvesveida. Viņu vecākā paaudze bauda veselīgāku dzīvi, daudz retāk slimo ar vēzi (krūts, olnīcu, prostatas un taisnās zarnas) salīdzinājumā ar ASV iedzīvotājiem un pat Japānas pamatteritorijas iedzīvotājiem. Viņu demences, osteoporozes un koronāro artēriju slimību līmenis arī ir ievērojami zemāks. Salīdzinājumam varu apgalvot, balstoties 10 gadus ilgā medicīniskajā pieredzē, ka mūsu vecākā paaudze bieži cieš no novājinošām slimībām, atkarības no medikamentiem, depresijas, kustību un fiziskās aktivitātes apgrūtinājumiem.
Vīriešu “krūšu” mīts
Vīriešu “krūtis” ir vēl viens izplatīts mīts saistībā ar soju, kam nav nekāda zinātniska pamata. Es atceros tās bailes par košļājamās gumijas norīšanu bērnībā, jo “paies septiņi gadi, līdz tā sagremosies!” Ginekomastija ir medicīnisks termins, kas apzīmē pārāk attīstītas krūtis vīriešiem. Augļa dzimumorgānu veidošanās un sekundāro dzimumparametru attīstība ir pamatā atkarīga no hormoniem. Mīts, ka “soja izraisa vīriešu krūšu rašanos”, visticamāk, radies no estrogēna un fitoestrogēna jaukšanas, bet, kā jau iepriekš skaiddroju, fitoestrogēns nav tas pats, kas estrogēns. Ja tas tā būtu, pasaulē būtu daudz vīriešu ar nepieciešamību pēc krūštura.
Patiesībā medicīniskajos pētījumos ar vīriešiem atklāts, ka izoflavoni neietekmē testosterona līmeni un cirkulējošā estrogēna līmeni. Pat ja uzņemtā izoflavona līmenis ir daudz augstāks par tipiska Āzijas vīrieša, kurš lieto daudz sojas, uzņemto izoflavona līmeni, tam nav atklāts feminizējošs efekts. (6)
Vestona A. Praisa fonda izplatītie mīti un histērija par soju
Ar soju saistītie mīti un histērija un Vestona A. Praisa fonds (VAPF) ir divas nešķiramas lietas. Pamatā saistībā ar soju saceltā panika ir VAPF nemitīgo pretsojas kampaņu izplatīto maldu rezultāts. VAPF, kas reģistrēta kā bezpeļņas organizācija, ir multimiljonu dolāru vērta organizācija, kura nodarbojas ar lobēšanu saistībā ar pienu un brīvos apstākļos turētu liellopu gaļu. Tās biedri pārsvarā ir lauksaimnieki, kas organizāciju atbalsta finansiāli, pretī saņemot VAPF kampaņu darba augļus. Viena no VAPF pamatstratēģijām lopkopības sektora interešu virzīšanā ir vegānisma diskreditēšana, lielā mērā koncentrējoties uz soju. Sojas produktu pārdošanas rādītāji kopš 1992. gada līdz 2011. gadam ir kāpuši no 500 miljoniem dolāru līdz 5,2 miljardiem dolāru. Sojas industrija vēršas plašumā, tādējādi izraisot iespējamu apdraudējumu produktiem, ko VAPF cenšas popularizēt. Tādēļ VAPF regulāri publicē rakstus, kuros sludina šķietamos riskus, kas saistīti ar sojas lietošanu, citējot klīniskos un medicīniskos izdevumus, lai viestu uzticamību.
VAPF tīmekļa vietnē, piemēram, nesen publicēts valdes locekles Kāilas Danielas raksts, kurā kāds Amerikas Medicīnas asociācijas žurnālā atrodams raksts interpretēts par labu VAPF nostādnēm. 2013. gada 10. jūlijā Amerikas Medicīnas asociācijas žurnāls publicēja rakstu “Sojas proteīna izolāta piedevu lietošana prostatas vēža bioķīmiskās atkārtošanās gadījumā pēc radikālās prostatektomijas”. (5) Pētījums tika labi izpildīts (randomizēts un dubultakls), un tā mērķis bija analizēt, vai sojas uzņemšanai ir kāda iedarbība uz pacientiem, kam tiek ārstēts progresējis prostatas vēzis. Onkologi pētīja PSA (prostatas specifiskā antigēna) līmeni asinīs ik pa noteiktiem laika intervāliem, lai noteiktu reakciju. Nav nekāds pārsteigums, ka pacientiem, kas visa mūža garumā lietojuši dzīvnieku izcelsmes taukiem un proteīniem, pesticīdiem, konservantiem un antibiotikām bagātu pārtiku un kam noteikts vēzis progresējušā stadijā, bioķīmiskie marķieri nereaģēja uz sojas uzņemšanu. Pētījums nesniedza nekādus skaidrus secinājumus par soju, izņemot to, ka progresējuša prostatas vēža gadījumā sojas lietošana nemazina bioķīmisko marķieru daudzumu. Un tomēr VAPF sagrozīja datus un pētījumu interpretēja savām idejām par labu.
Jāpiemin arī tas, ka doktors Vestons A. Praiss (1870-1948) bija zobārsts, nevis kādas citas specializācijas, piemēram, diētas ārsts. Viņš pētīja primitīvo sabiedrību zobus un formulēja uztura ieteikumus mūsdienu sabiedrībai, balstoties zobu sadalīšanās novērojumos.
Soja un vairogdziedzera funkcija
Vairogdziedzerim piemīt būtiskā vielmaiņas kontroles funkcija. Vairogdziedzera hormona ražošanā nepieciešamas vairākas uzturvielas, no kurām visplašāk atzītā ir jods. Sojas lietošanas, joda trūkuma un palielināta vairogdziedzera saistība pirmoreiz tika aprakstīta 1960. gadā Jaunajā Anglijas Medicīnas žurnālā. Zīdaiņi, kas tika baroti ar nebagātinātos sojas produktos bāzētu formulu, ieguva palielinātu vairogdziedzeri, kaut arī precīza šo parādību saikne netika skaidri noteikta. Kopš tiem laikiem ir veikti vairāki pētījumi, kuros ir apgāzti apgalvojumi par sojas un vairogdziedzera toksicitātes kauzālajām attiecībām. (7)
Vairogdziedzera peroksidāze ir enzīms, kas atrodams vairogdziedzerī un katalizē vairogdziedzera hormona radīšanai nepieciešamās reakcijas. Pētījumos ar žurkām, cūkām un cilvēkiem tika noteikta samazināta vairogdziedzera peroksidāzes aktivitāte, ja tika lietots izolētais genisteīns un daidzeīns (sojas izoflavoni, kas visspēcīgāk reaģē ar vairogdziedzera peroksidāzi). Kaut arī vairogdziedzera peroksidāzes aktivitāte samazinājās, kopumā netika noteikta negatīva ietekme uz vairogdziedzera funkciju. Gan eksperimentālās, gan kontroles grupas dalībnieku vidū tika noteikts vienāds vairogdziedzera hormona līmenis. Turklāt kā cilvēkiem, tā žurkām hipotireoīdisms tika noteikts tikai gadījumos, kad viņu uzņemtie sojas produkti bija ar samazinātu joda daudzumu.
Kuri sojas produkti ir visveselīgākie?
Dažkārt diskusijās par sojas produktiem tiek apgalvots, ka tikai fermentētie sojas produkti ir droši un veselīgi, jo to pierādot tradicionālo Āzijas tautu uztura paradumi. Patiesībā Āzijas tautās visbiežāk lietotie sojas produkti ne vienmēr un pat ne primāri ir bijuši fermentēti. Kā ziņots uztura speciālistes Džinnijas Messinas pētījumā, “Japānā aptuveni puse lietoto sojas produktu ir fermentēti, piemēram, miso un nato, un puse ‒ tofu un žāvētas sojas pupiņas. Šanhajā vairums lietoto sojas produktu ir nefermentēti, visvairāk tiek izmantoti tofu un sojas piens. Pat Indonēzijā, kur tempe tiek uzskatīts par nacionālo ēdienu, aptuveni puse no lietotajiem sojas produktiem ir tādi nefermentēti produkti kā tofu.”
Es personīgi labprāt uzturā lietoju dažādus veselīgus ēdienus. Es apmeklēju vietējos zemnieku tirdziņus un iegādājos vietējā ražojuma organiskus un sezonālus produktus. Meklējot sojas produktus, vienmēr izvairos no ģenētiski modificētiem produktiem, un tas ir viegli izdarāms, jo no ĢMO brīvi produkti tiek skaidri marķēti. Taizemiešu wok un tofu omlete ir mani mīļākie tofu ēdieni. Tos ir viegli pagatavot, lietojot tikai vienu pannu. Es mēdzu tofu arī apcept, pievienojot garšvielas, un tad ietīt tītenī, tādējādi tiekot pie ātrām pusdienām. Ziemā es pagatavoju krēmīgas dārzeņu zupas ar sojas pienu, un grilētu tempe var labi izmantot uz maizītēm vai ar to pārbārstīt salātus. Ir daudz dažādu vietņu un pavārgrāmatu, kurās sniegtas gardas receptes ar sojas produktiem, sākot ar supervienkāršām un beidzot ar gardēžiem domātām receptēm.
Pilnvērtīgi sojas ēdieni ir veselībai droši un barojoši. Es tos iesaku iekļaut uzturā, kas bagātīgs ar svaigiem augļiem un dārzeņiem, graudiem un pākšaugiem. Lai uzzinātu vairāk par proteīnu avotiem augu valstī bāzētā uzturā, skatiet manu rakstu “Ārste vegāne par proteīnu jautājumu”.
(1) Tucker, Katherine L. et al. “Simulation with Soy Replacement Showed That Increased Soy Intake Could Contribute to Improved Nutrient Intake Profiles in the U.S. Population.” The Journal of Nutrition, doi: 10.3945/jn.110.123901; 27 October 2010
(2) Morito, Keiko. et al. “Interaction of Phytoestrogens with Estrogen Receptors Alpha and Beta.” Biological and Pharmaceutical Bulletin, Vol. 24, Issue 4, pp. 351-356, April 2001
(3) Lee, Sang-Ah. et al. “Adolescent and Adult Soy Intake and Breast Cancer Risk: Results from the Shanghai Women’s Health Study.” The American Journal of Clinical Nutrition, Vol 89, Issue 6, pp. 1920-1926, June 2009
(4) Wu, A H. et al. “Epidemiology of Soy Exposures and Breast Cancer Risk.” British Journal of Cancer, Vol 98, Issue 1, pp. 9-14, 15 January 2008
(5) Bosland, Maarten C. et al. “Effect of Soy Protein Isolate Supplementation on Biochemical Recurrence of Prostate Cancer After Radical Prostatectomy: A Randomized Trial.” The Journal of the American Medical Association, Vol. 310, Issue 2, pp. 170-178, 10 July, 2013
(6) Messina, Mark. “Soybean isoflavone exposure does not have feminizing effects on men: a critical examination of the clinical evidence.” Fertility and Sterility, Vol. 93, Issue 7 , pp. 2095-2104, 1 May 2010
(7) Chang, Hebron C. et al. “Dietary Genistein Inactivates Rat Thyroid Peroxidase in Vivo without an Apparent Hypothyroid Effect.” Toxicology and Applied Pharmacology, Vol 198, Issue 3, pp. 244-252, 1 November 2000
Oriģinālraksts angļu valodā: A Vegan Doctor Addresses Soy Myths and Misinformation By Holly Wilson MD