Vai vegānisms Latvijā ir sociāla kustība?

Ikdienā novērotais, kā arī norises pasaulē un Latvijā ļauj secināt, ka vegānisma nozīme indivīda dzīvē pieaug. 

---

Aizvien vairāk cilvēku pievēršas šim dzīvesveidam un praktizē to ikdienā – tas vērojams aizvien pieaugošā interesē par vegānismu, kas savukārt veikalu plauktiem liek pildīties ar vegānisku produkciju. Tiek piedāvāts aizvien vairāk vegānismu atbalstošu pasākumu un citu aktivitāšu. 

Ar mērķi šo fenomenu izpētīt tuvāk – noskaidrot, cik mērķtiecīga un vienota ir šī virzība pretī vegānismam ne vairs individuālā, bet jau kopienas līmenī, – Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes socioloģijas studente Keitija Krastiņa uzrakstījusi maģistra darbu “Vegānisms kā sociāla kustība Latvijā”. Tā galvenais mērķis bija noskaidrot, kas raksturo vegānismu kā sociālu kustību Latvijā, cenšoties izprast, kādā mērā šī parādība atbilst sociālas kustības pazīmēm. 

Darba autore izvirzīja vairākus pētnieciskos jautājumus:

1) Kā vegānisms ir kontekstualizējams mūsdienu diskusijās par ilgtspējīgu uzturu?

2) Kāda ir vegānisma kā sociālas kustības pašreizējā attīstība Latvijā un kāda, pēc Latvijas vegānu domām, iezīmējas šīs kustības nākotne?

3) Kā vegāni sevi reprezentē Latvijas sabiedrībā?

4) Kādas sociālās pārmaiņas vegāni ir ieviesuši Latvijā?

Pētījuma teorētiskais ietvars tika veidots, izmantojot tādas sociālo kustību teorijas kā jauno sociālo kustību teorija un zīmju teorija. Apskatītas arī uzturzinātnes nostādnes, jautājumā par ilgtspējīgu uzturu meklējot kopsakarības starp socioloģiju un uzturzinātni. Savukārt pati datu vākšana tika veikta, izmantojot kvalitatīvās izpētes metodes – kopumā 18 daļēji strukturētas intervijas ar vegāniem Latvijā un divus novērojumus pasākumos “Ielu akcija Nr.06032020” un “AUGam ēdiena svētki”.

Vegānisms un tā saistība ar ilgtspējīgu uzturu

Veicot intervijas, tika noskaidrots, ka respondenti vegānismu nepārprotami uztver kā ilgtspējīgu uzturu, kā arī tas tiek praktizēts ne tikai ēdiena izvēles, bet, ciktāl iespējams, arī citās dzīves jomās, piemēram, apģērba, kosmētikas lietošanā. 

Liela daļa respondentu uzsvēra, ka vegānisms ir saistāms gan ar dzīvnieku labklājību, gan pozitīvu ietekmi uz klimata pārmaiņām. Viena no vegānisma kustības iniciatīvām, ar kuras palīdzību tiek uzsvērta vegānisma labvēlīgā ietekme uz klimatu, ir projekts “Neapēd zemeslodi”. Tas akcentē to, kādu kaitējumu videi nodara dzīvnieku izcelsmes produktu lietošana un ka risinājums ilgtspējīgai planētas nākotnei ir izvairīties no šādu produktu patērēšanas.

Vegānisma kā sociālas kustības attīstība līdz šim un prognozes par nākotni

Intervijas dalībnieki lielākoties norādīja, ka līdzšinējā vegānisma kā sociālas kustības attīstība ir bijusi veiksmīga, savukārt kustības nākotne tiek skatīta pozitīvi. Apskatot tuvāk vegānisma kā sociālas kustības attīstību līdz šim, autore izmantoja sociologa Herberta Blumera piedāvātos četrus sociālo kustību attīstības līmeņus. 

Pirmais no tiem “parādīšanās” – šajā līmenī potenciālie kustības dalībnieki vēl nerīkojas, taču ir neapmierināti ar sabiedrībā pastāvošo sociālo stāvokli. 

Otrais līmenis – “apvienošanās”, ko raksturo skaidri definēta neapmierinātības sajūta. Šī sajūta vairs netiek slēpta, bet kļūst aizvien atklātāka. Neiecietība vairs nav nekoordinēta, bet tai ir tendence kļūt fokusētākai un kolektīvākai. Tas ir posms, kad konkrēti cilvēki atklāj, ka tiem ir kāda kopīga nepatika pret sabiedrībā esošo situāciju, sāk veidoties kustība ar vadības pazīmēm un izstrādātām panākumu stratēģijām. 

Trešais līmenis tiek dēvēts par “birokratizāciju”. Šo jēdzienu Blumers definē kā formalizācija, kas tiek raksturota kā augstāka līmeņa sociālo kustību rašanās, kas izstrādā vairākumā (koalīcijā) balstītas stratēģijas. Šajā posmā kustībai jau ir zināmi panākumi, kas arī nozīmē to, ka dalībnieki vairs nevar paļauties tikai uz masu mītiņiem vai iedvesmojošiem līderiem. Salīdzinot ar iepriekšējo līmeni, šajā posmā sociālās kustības dalībniekiem ir vienkārši piekļūt mērķauditorijai, piemēram, politiskajai elitei. 

Pēdējais – ceturtais posms – “samazināšanās” jeb institucionalizācija. Tas ir pēdējais līmenis sociālās kustības dzīves ciklā, taču tas ne vienmēr nozīmē sociālās kustības neveiksmi. 

No respondentu sacītā var secināt, ka kustība atrodas starp otro un trešo attīstības līmeni. Tas nozīmē, ka zināmas aktivitātes jau notiek, ir līderis, arī kādi panākumi jau ir, taču joprojām grūti piekļūt mērķauditorijai. Latvijā vegānisma kustība attīstās diezgan līdzīgi kā kaimiņvalstīs. Tomēr, salīdzinot, piemēram, ar Lielbritāniju, Latvijai šajā jomā vēl ir potenciāls izaugsmei. 

Vegānisma kustības attīstībā augstu tiek vērtētas informācijas tehnoloģijas un sociālie tīkli. Pētījumā iegūtie rezultāti rosina domāt, ka bez šīm iespējām vegānisms nespētu attīstīties tādā līmenī, kādā tas ir šobrīd. 

Arī intervijas dalībnieki dažādos veidos sekmē vegānisma attīstību Latvijā ar informācijas tehnoloģiju un sociālo tīklu palīdzību. Liela daļa no respondentiem darbojas vegānismu un dzīvnieku aizstāvību popularizējošās organizācijās. Citi rīko meistarklases, raksta blogu vai vienkārši dalās ar informāciju, tādā veidā iepazīstinot sabiedrību ar vegānismu. 

No intervijas dalībnieku izteiktajām prognozēm par vegānisma kā sociālas kustības attīstību nākotnē varēja secināt, ka kopumā tās ir pozitīvas, dalībnieki uzskata, ka vegānisms kļūs arvien populārāks. Tuvākajos piecos gados varētu palielināties gan vegānisku produktu dažādība veikalos, gan arī pašu vegānu skaits.

Vegānu pašreprezentācija Latvijas sabiedrībā

Vegānisma kustībā Latvijā izceļas trīs organizācijas – “Dzīvnieku brīvība”, “Riga Animal Save” un “AUGam”, kas rīko lielāko daļu aktivitāšu, projektu un cita veida iniciatīvu, tādējādi popularizējot vegānismu un mudinot samazināt dzīvnieku produktu patēriņu.

Sabiedrībā jau ievērojamas kļuvušas tādas aktivitātes kā “Vegānfestivāls”, “AUGam ēdiena svētki”, kā arī projekts “Neapēd zemeslodi”. Visas šīs  aktivitātes primāri mērķētas uz vegānisku produktu patēriņa veicināšanu, vienlaikus samazinot dzīvnieku izcelsmes produktu lietošanu. 

Kustība pašreprezentācijā var izmantot arī dažādas zīmes un simbolus. Tomēr šādi elementi vegānisma kustības rīkotajās aktivitātes Latvijā nav bieži novērojami. Vienīgais simbols, ko vairums vegānu nosauca, bija zaļa lapiņa V burta formā, kas dažkārt tiek izmantots aktivitātēs vai vegānisku pārtikas produktu noformējumā. 

Var secināt arī to, ka paši vegāni vegānisma kustību raksturo dažādi un viena kopīga raksturojuma tai nav. Piemēram, daži to raksturoja kā enerģisku, citi – kā pasīvu. Balstoties uz novērojumos fiksētā, autore uzskata, ka kustība ir daudzveidīga, jo pašas aktivitātes tādas ir.

Vegānu ieviestās pārmaiņas Latvijā

Pētījumā noskaidrots, ka vegānu ieviestās pārmaiņas Latvijā lielākoties saistāmas ar sabiedrības uzskatu un attieksmes maiņu pret dzīvniekiem. Pārmaiņas kopumā tiek vērtētas kā straujas, ko veicina vegānisma kustības rīkotās aktivitātes. Tomēr papildus sociālajām pārmaiņām intervijas dalībnieki norādīja arī uz cita veida pārmaiņām, ko vegānisma kustības dalībnieki ieviesuši dažādās jomās. 

Kā vienas no biežāk minētajām pārmaiņām tika minēti pasākumi un projekti, kas tiek rīkoti ar mērķi iepazīstināt sabiedrību ar vegānismu. Šajā sakarā var norādīt uz pasākumiem “Vegānfestivāls”, “AUGam ēdiena svētki”, projektu “Neapēd zemeslodi” un citām iniciatīvām. Tāpat par pārmaiņām tiek uzskatīts tas, ka tiek padarīta pieejamāka informācija par vegānismu un tā sniegtajām iespējām.

Kā pārmaiņas arī tika norādīts aizvien plašāks vegānisku produktu klāsts veikalu plauktos, kas gan pēc respondentu domām, gan autoresprāt mudina sabiedrību vismaz izmēģināt, kāds ir vegānisks uzturs.

Tika secināts, ka vegānisms Latvijā vēl nav sasniedzis tādu līmeni, lai to pilnībā varētu uzskatīt par sociālu kustību. Lai vegānismu varētu dēvēt par sociālo kustību, tad no tās dalībnieku puses nepieciešami nepārtraukti, organizēti centieni kolektīvi izteikt savu nostāju mērķauditorijai; piedalīšanās dažādās politiskajās aktivitātēs un dažāda veida asociācijās, biedrībās, koalīcijās; demonstrācijas, petīcijas; saskaņotas rīcības piekopšana; sevis kā vienotas kustības reprezentēšana. Reprezentācija var notikt dažādos veidos. Piemēram, attieksmē, uzvedībā, vērtībās, pieskaņotā apģērbā, saukļos un tamlīdzīgi.

Uzskatu, ka vegānisms Latvijā tomēr līdz galam neatbilst šiem nosacījumiem un tātad nav uzskatāms par sociālu kustību, veicina vairāku intervijas dalībnieku viedoklis, ka vegānisma kustības aktivitātes Latvijā, pirmkārt, nav vēl organizētas un mērķtiecīgas.

Otrkārt, norādīts, ka lielākā daļa Latvijas vegānu ikdienā neiesaistās kustības aktivitātēs un viņu rīcība, pēc intervijas dalībnieku domām, ir vairāk balstīta individuāla, nevis kolektīva labuma gūšanai.

Treškārt, vegānisma kustībai Latvijā vēl ir salīdzinoši grūti piekļūt mērķauditorijai, kas primāri ir pati sabiedrība. Lai arī, autoresprāt, ievērojami panākumi jau ir gūti – tie attiecas uz patēriņa paradumu maiņu vegāniskāka uztura virzienā – tomēr joprojām liela daļa sabiedrības ir skeptiski noskaņota vai neizprot vegānisma jēgu.

Vienlaikus ir vērojamas tādas sociālu kustību raksturojošas iezīmes, ko varētu piemērot arī vegānisma kustībai Latvijā – līderība, organizētu un mērķtiecīgu aktivitāšu rīkošana un sociālo pārmaiņu radīšana.

Pēc autores domām, tieši organizētība, mērķtiecīgums un vienotība ir tās īpašības, kas būtu vēl jāpilnveido, lai vegānismu Latvijā varētu uzskatīt par sociālu kustību. Ir grūti spriest, kādā aktivitāšu formā tas varētu izpausties, jo cilvēki ir ļoti atšķirīgi, gaumes – dažādas un lietu kārtība pasaulē – mainīga. Tomēr šai aktivitātei, lai arī kādā formātā tā tiktu radīta, jābūt pamanāmai, kā arī jārada interese aktīvāk un dažādos veidos praktizēt vegānismu un  iesaistīties vegānisma kustībā.

---

Raksta autore: Keitija Krastiņa