Marks Tvens reiz teica: ”Tu nesaproti tematu līdz galam, ja nespēj to izskaidrot savai vecmāmiņai.”
Lai gan šo atziņu nevar attiecināt uz visām situācijām, vegāniem ir vērts šo paturēt prātā – it sevišķi, kad pienāk laiks svētkiem un ģimenes saietiem.
Kādus ”asprātīgus” jautājumus un piezīmes dzirdēsi šoreiz? Kādus padomus par kalciju un proteīnu saņemsi no radinieka, kas ieņēmis uztura speciālista lomu? Un pats sliktākais – kā tu kārtējo reizi paskaidrosi savai mīļajai omītei, ka neēdīsi viņas ar mīlestību ceptās kotletes un karbonādes? Neuztraucies – mums padomā ir trīs vienkārši soļi, kas tev palīdzēs tikt galā ar situāciju.
Pirmais solis: Pasaki omītei, ka mīli viņu.
Protams, ka tu mīli savu vecmāmiņu, un nekad nav nepiemērots laiks, lai to vēlreiz atgādinātu. Pasaki, ka tu mīli ne tikai viņu, bet arī ēdienu, ko viņa ir sagatavojusi, tu mīli savu ģimeni, savas tantes un tēvočus, savus kaimiņus un draugus. Tu domā, ka visi ir labi, vienalga kādas rases viņi ir, kādā valodā viņi runā vai cik daudz naudas viņiem ir. Tu mīli planētu, uz kuras dzīvo un visas dzīvās būtnes uz tās – arī dzīvniekus, zivis un putnus. Kāpēc? Jo viņi visi ir labi (protams, ne tik labi kā tava vecmāmiņa), un viņi visi vēlas būt mīlēti.
Otrais solis: Pasaki omītei, ka nevēlies, lai tie, kurus mīli, ciestu un mirtu.
Pasaki, lai viņa iedomājas situāciju, kad kāds tevi tur gūstā un vēlas tevi nogalināt un apēst. Ne viņa, ne tu to nevēlētos. Līdzīgi ir arī dzīvniekiem – kāpēc lai būtne, kas spēj izjust prieku un sāpes, vēlētos tādu dzīvi? Tāpēc tu domā, ka nevienam dzīvniekam nav nevajadzīgi jācieš. Tu nevēlētos sāpināt savu kaimiņu, savu mājdzīvnieku, draugu vai jebkuru citu dzīvu būtni, ja tas nav nepieciešams. Tad kāpēc sāpināt dzīvniekus tikai, lai mēs varētu ēst un valkāt viņus? It sevišķi ņemot vērā to, ka varam ēst gardu ēdienu un valkāt lieliskas drēbes, arī neizraisot ciešanas.
Trešais solis: Pasaki omītei, ka tu esi veselīgāks un laimīgāks bez dzīvnieku izcelsmes produktiem.
Pasaki viņai, ka tev nevajag ēst gaļu vai dzert pienu, lai būtu veselīgs, jo ir daudzas garšīgas alternatīvas, kas palīdz tev palikt veselīgam un neliek ciest nevienam dzīvniekam. Turklāt, tā kā arvien vairāk cilvēku pēdējos gados sāk izvēlēties šādu dzīvesveidu, kļūst arī vienkāršāk veikalu plauktos atrast pārtiku, apģērbu un citus produktus, kas ražoti bez dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļām. Plusu šādam dzīvesveidam ir daudz vairāk nekā tas viens mīnuss, ka uzmanīgi jāizvēlas, ko tu ēd un pērc.
Un visbeidzot atgādini viņai, ka šis nav veids, kā tu centies izcelties no pūļa. Tu esi tas pats cilvēks, bet tavs skats uz dzīvi ir mainījies kopā ar laiku. Varbūt viņa joprojām to līdz galam nesapratīs, bet cerams, ka tas liks viņai padomāt. Ja vēlies būt pavisam pārliecinošs, pagatavo omītes mīļāko ēdienu, bet pārvērt to par vegānisku. Labs ēdiens, vienalga, vai pasniegts jaunam vai vecam, gaļēdājam vai vegānam, neprasa paskaidrojumus. Daudz ideju tam, ko pagatavot, atradīsi mūsu bezmaksas recepšu bukletos!
Kāda ir vegānu reālā pieredze, sadzīvojot ar savām vecmāmiņām? Uzdevām šo jautājumu dažiem augu uztura piekopējiem. Viņi dalījās ar sekojošiem stāstiem:
Sandris Ādminis:
“Manējā bija ilgus gadus strādājusi gaļas kombinātā, līdz ar to nekādas jēdzīgas sarunas nenotika. Reizēm nav vērts runāt, ja cilvēks pats īsti neinteresējas, neko nejautā. Bet pamazām viņa vienkārši to pieņēma un nu jau labu laiku mums nav problēmu kopā paēst vegāniskas maltītes – un es arī viņai ļauju saprast, ka viņas ceptie kartupeļi ir man mīļākie un tiem klāt vienmēr ir vieta visādiem krāsainiem salātiem un piedevām. Un cenšos viņai ik pa laikam atnest kaut ko paša gatavotu vai kādu viņai mazāk zināmu produktu no veikala, lai paplašinātu apvāršņus. 🙂 ”
Dagnija Veidemane:
“Labi, nav mana omīte, bet ir mana mamma, kurai nu jau 78 gadi. Pirms vēl nepilniem desmit gadiem viņa bija pārliecināta gaļēdāja un autoritatīvā tonī apgalvoja, ka viņa ir gaļēdāja un neko tur nevar darīt. Mani gan viņa nebakstīja, jo kopā ar mātes mīlestību varēja man ieskapēt daudz dārzā izaudzētā (viņa ir tā – ar zaļajiem pirkstiņiem). Ja es toreiz viņai būtu teikusi, ka viņa pati drīz vairs neeēdīs gaļu, viņa būtu smējusies man tieši sejā.
Bet te nu ir fakts. Pirms apmēram 7 gadiem vienu dienu viņa man klusi atzinās, ka gaļu nemaz neprasoties. Un pēc nepilna mēneša – ka jūtas vieglāk un labāk. Un holesterīns normāls… Tiesa – viņa ir palikusi veģetāriešu līmenī un sieru un krējumu lieto tāpat, bet tā kā uz viņas šķīvja ir viss viņas dārzs, tā ir pavisam neliela daļa. Un es ļoti priecājos par viņu. Manas vegānu kūkas ēd gardu muti. Un pēc citām nečīkst. 🙂 Vai kāps soli tālāk? Nezinu. Varbūt. Jo tieši viņu vairāk aizskar ētiskā šīs problēmas puse. Pašai kādreiz bija gotiņas un kad tagad atceras, kā deva teļus prom vai kā šķīrās no savas pirmās govs… asaras acīs.”
Kristīne Mazaraki:
“Manējā saprata, ka tomēr nav tik traki, kad Ziemassvētkos devu visiem pagaršot vegānisko rasolu. Protams, joprojām piedāvā krējuma salātus, bet tad saprot, ka tas neder, un piedāvā tomātmaizītes. ?”
Vēlam veiksmi, un pasveicini omīti no mums!
Lasi vēl: 25 budžeta vegāniskās receptes
Padomus tulkoja: Elizabete Fedčenko.