Mūsdienu pasaulē zvejnieki vairs nav sirmi jūrnieki, kas saulrietā brauc no laiviņas izmest tīklu. Šobrīd cilvēku attiecības ar jūru drīzāk var pielīdzināt karadarbībai.
Zivis ir jāizceļ vienmēr, citādi būs zaudējumi. Tāpēc eksistē dažādas GPS iekārtas, kas nekļūdīgi norāda, kur konkrētā vietā konkrētā laikā ir zivis. Citas iekārtas savukārt zivis tīklos ievilina mākslīgi. Okeāni tiek izzvejoti vēl neredzētā ātrumā. 90% no pasaules zveju vietām ir pilnībā vai daļēji pārzvejotas.
Neizmērojama problēma industriālajā zvejniecībā ir piezveja (bycatch). Iztēlojies lielu tīklu, kas peld pa okeānu, – šis tīkls nešķiro, kas tajā nokļūst. Delfīni, bruņurupuči, haizivis, roņi un jūraszirdziņi – šie visi ir piezvejas upuri. Piezvejas apjoms vidēji ir 1:5, tas ir, uz katru noķerto kilogramu tīklos sapinas vēl 5 kg citu, “nevajadzīgu” jūras iemītnieku. Visļaunākā ir garneļu zvejošana ar trali, kurai šī nāvējošā attiecība ir 1:20!
Traģiska parādība okeāna dzelmēs ir arī “spoku” tīkli (ghost nets). Šie pamestie zvejas tīkli vēl ilgi turpina ceļot pa jūru un pilnīgi bezjēdzīgi apdraudēt ikvienu savā ceļā. Un tādu tīklu ir daudz! Piemēram, spoku tīkli sastāda gandrīz pusi no Klusā okeāna bēdīgi slavenās atkritumu salas.
Pērkot zivis un jūras veltes, tu nezini, cik daudz citu dzīvnieku ir gājuši bojā, jo pagadījušies nepareizajā vietā nepareizajā laikā. Varbūt tieši šajā zvejas tīklā ieķērās un bojā gāja bruņurupuča mazulis. Varbūt tieši tajā zvejas reizē kāds tīkls “noklīda” un tajā ir sapinies kāds ronēns. Katra reize, kurā aizstāsi zivis ar augu valsts produktiem, palīdzēs!
Rekomendējam noskatīties filmu “Seaspiracy” (pieejama Netflix) par patiesību industriālajā zvejniecībā. Tā atver acis par skaudro realitāti.