ĒtikaJaunumiResursiVide

Sojas produkti kaitē videi.. ja tos barojam dzīvniekiem

Vai sojas lietošana uzturā negatīvi ietekmē vidi? Tas ir atkarīgs no tā, kas to ēd. Salīdzinājumā ar “neredzamo soju” gaļā, piena produktos un olās, vegāniskā pārtikā lietotās sojas ietekme uz vidi ir minimāla.

Kopš ziņu virsrakstus pārņēmuši ugunsgrēki Austrālijā un Covid-19, Amazones lietus mežu degšana šķiet gandrīz aizmirsta. Taču vēl pavisam nesen mediji par to vien runāja, diskutējot, kas šajā situācijā ir vainīgs. Lietotnē Twitter kāda sieviete raksta“Kurš pateiks vegāniem, ka Amazone deg gan liellopu gaļas, gan sojas dēļ???” Kāda cita sieviete tajā pašā vietnē žēlojas: “Pēdējos 2 gadus centos būt veģetāriete/vegāne, taču pārtraucu to, kad izlasīju, ka Amazones ugunsgrēkus izraisa mežu izciršana sojas dēļ. Es jūtos piemuļķota.” Pat kāda vegāne raksta: “Amazone deg, lai atbrīvotu vietu arī sojas audzēšanai, ne tikai lopkopībai. Vegāni nevar justies pārāki.”

Uzskats, ka vegāniski sojas produkti kaitē dabai un veicina lietus mežu izciršanu (vai vismaz dala vainu ar industriālo lopkopību), ir pastāvējis gadiem. Lielākā daļa Amazones lietus mežu tiek izcirsta lopkopības vajadzībām, taču ievērojamas platības tiek atvēlētas arī sojas audzēšanai. Kļūdaina šī fakta interpretācija ir veicinājusi vegānisku sojas produktu demonizāciju līdzās jau izplatītajam mītam par sojas produktu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību.

Tomēr patiesais iemesls sojas pupiņu audzēšanai tik plašās teritorijās ir gaļas, piena produktu un olu ražošana.

Vairums mūsdienās ražotās sojas tiek izbarota dzīvniekiem. Tas jau pašā saknē ir neefektīvs process, kas samazina sojas uzturvielu pieejamību cilvēku pārtikā un rada vajadzību pēc lielāka sojas apjoma ražošanas, nekā citādi būtu nepieciešams. Pat pieņemot, ka pieaugtu to cilvēku skaits, kas izvēlētos vegānisku uzturu un ēstu vairāk sojas produktu, tas nemaz nevarētu sacensties ar to sojas pupiņu daudzumu, kas tiek patērēts lopkopībā. Ņemot vērā ekspertu brīdinājumus, ka pasaulē lielākais lietus mežs ir uz iznīcības robežas, ir pienācis laiks kliedēt mītus: industriālajā lopkopībā lietoto sojas produktu ietekme uz vidi daudzkārt pārsniedz vegānisko sojas produktu ietekmi. Sojas izmantošana cilvēku pārtikā respektē planētas resursu limitus, un tā būtu pat veicināma, nevis – nosodāma. 

Sojas pupiņām ir dažādi pielietojumi, un no tiem ir atkarīga arī produkta ietekme uz vidi. Dažos gadījumos tā ir vairāk acīmredzama nekā citos. Lai saprastu patieso saikni starp sojas pupiņu audzēšanu un mežu izciršanu, nepieciešams pievērst uzmanību veidiem, kā soja nonāk mūsu šķīvjos – vai nu to vispirms apēd lopkopībā izmantotie dzīvnieki, vai tā uzreiz tiek pārstrādāta pārtikas produktos. Sabiedrībā populārais naratīvs par soju nepietiekami norāda uz atšķirību starp dažādajiem sojas pielietojumiem, un tādēļ cilvēku pārtikai audzētā soja tiek vainota negatīvā ietekmē uz vidi, ko patiesībā izraisa sojas izmantošana dzīvnieku barībā. Pārtikas produktiem, ko iegūst no dzīvniekiem, kuri uzturā lietojuši soju, un vegāniskiem sojas produktiem ir krasi atšķirīgi ekoloģiskās pēdas nospiedumi.

Patiesībā sojas pupiņu audzēšanā zemes platības var tikt izmantotas ļoti efektīvi.

Pēdējo gadsimtu gaitā aptuveni puse no apdzīvojamās zemes platības ir pārveidota par lauksaimniecības zemi, kurā dominē lopkopība. Lietojot pārtiku, kuras ražošanā būtu nepieciešamas mazākas zemes platības, ievērojami samazinātos cilvēces radītā ietekme uz vidi. Apvienoto Nāciju Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (Food and Agriculture Organization) nodēvējusi pupas un citus pākšaugus par “atslēgu globālai pārtikas drošībai”, jo tiem piemīt ne tikai augsta uzturvērtība, bet arī slāpekli fiksējošas, oglekli atdalošas, adaptīvas un sausumu izturīgas īpašības. Šie faktori, balstoties Oxfam atzinumos, norāda, ka pākšaugu audzēšana nepatērē pārmērīgus ūdens resursus. Sojas pupiņas saražo vismaz divreiz vairāk olbaltumvielu uz vienu akru (~4046 m2) nekā citi dārzeņi vai graudaugi. Taču ir viens “āķis” –

sojas ražošana ir ilgtspējīga tikai tad, ja to apēd cilvēki, nevis lopkopībā izmantotie dzīvnieki.

Soju audzējošo lauksaimnieku neapmierināmā tiekšanās pēc arvien jaunām zemes platībām turpina iznīcināt lietus mežus, atklājot to, cik neefektīva ir sojas izmantošana lopbarībai. Lopkopības industrija vistu, cūku un pat zivju barībā izmanto ap 80% no visā pasaulē, tai skaitā Amazonē, izaudzētās sojas. Otru lielāko grupu sojas patēriņā veido degvielas un rūpniecības nozares. Sojas pārtikas produktu ražošanai izlieto vien 6% no iegūtās ražas.

Lielākā daļa sojas olbaltumvielu un kaloriju lopkopības gadījumā tiek pārvērsta kažokos, kaulos un ķermeņu izdalījumos, nevis ēdamos produktos – gaļā, pienā, olās. Pētījumi lopkopības nozarē liecina, ka augu barības gaļā pārvērstais apjoms ir ļoti zems —
mazāk nekā 3%. Lai gan konkrēti skaitļi dažādās dzīvnieku kategorijās atšķiras, ir skaidrs, ka lopkopībā izmantotie dzīvnieki patērē krietni vairāk pārtikas, nekā no tiem tiek saražots. Ir skaidrs, ka lietot pārtikā ar augiem barotu dzīvnieku produktus ir daudz neilgtspējīgāk nekā lietot uzturā pašu augu. 

Enerģētiskās vērtības zudums nerodas, ja augi uzturā tiek lietoti tiešā, nevis pastarpinātā veidā. Cilvēki lielāko daļu olbaltumvielu un kaloriju uzņem no augu izcelsmes produktiem, tomēr lopkopībā izmantotās zemes aizņem četrreiz lielāku platību.
Sojas pupiņu raža satur 5-15 reizes lielāku olbaltumvielu daudzumu uz vienu akru nekā gaļas un piena produkti.


Ja cilvēki olbaltumvielas iegūtu tikai no sojas produktiem, pārstājot lietot dzīvnieku produktus, mežu izciršanas apjomi samazinātos par 94%. Nozīmīgu ekosistēmu, tādu kā Amazones lietus meži, saglabāšana kļūtu daudz vieglāka. Liellopu gaļas aizstāšana ar pākšaugiem samazinātu siltumnīcas efekta gāzu izdalīšanos un lauksaimniecībā izmantotās zemes platības. Pilnībā vegāniska uztura ievērošana šos faktorus samazinātu vēl vairāk. Sojas pupiņu augstā efektivitāte ir iemesls, kāpēc sojas olbaltumvielas lopkopības industrijā tiek izmantotas dzīvnieku barībai, tādējādi padarot sojas produktu apzīmēšanu par “neilgtspējīgiem” īpaši ironisku. 

Ir grūti kliedēt sabiedrības apziņā iesakņojušos priekšstatus, kas sojas audzēšanu galvenokārt saista ar vegānisku pārtiku, nevis dzīvnieku produktiem, it īpaši tad, kad patiesība šķiet tik neticama. Union of Concerned Scientists norāda, ka netiešā ceļā sojas pupiņām ir lielāka iespēja nonākt šķiņķa un siera sviestmaizē vai vistas nagetā, nevis tofu.  Pasaules Dabas Fonda (World Wildlife Fund) Eiropas nodaļas pētnieki aprēķinājuši, ka 2015. gadā 93% no vidējā eiropieša sojas patēriņa tiek uzņemti netiešā veidā, lietojot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus. Lielbritānijā soja galvenokārt tiek uzņemta ar vistas gaļu. Līdzīga situācija ir arī citās Rietumu valstīs, kas ir lielākās gaļas un piena produktu, un līdz ar to arī ”neredzamās sojas”, patērētājas. Ironiski, ka dzīvnieku izcelsmes pārtika netiek uzskatīta par sojas produktiem, lai gan to ražošanā tiek patērēts tik daudz sojas pupiņu. Dzīvnieku produktu ražošanā soja ir neredzama, bet tikpat nozīmīga procesa sastāvdaļa kā dzīvnieki, kas to apēd. 

Pat gadījumos, kad mediji un pret vegānisku uzturu skeptiski noskaņota sabiedrības daļa atzīst sojas audzēšana un industriālās lopkopības saistību, tiek meklēti attaisnojumi, lai izvairītos atzīt nepieciešamību pāriet uz augu izcelsmes produktos balstītu uzturu. Vai pārmērīgajā sojas audzēšanā varam vainot cilvēku pieprasījumu pēc sojas eļļas, kas tiek izmantota daudzos pārstrādātajos pārtikas produktos? Atbilde uz šo jautājumu ir “nē”. Sojas eļļa rodas kā blakusprodukts, kad soja tiek pārstrādāta, lai ražotu barību dzīvniekiem. Pēc tam tā tiek pārdota kā pārtikas produkts cilvēkiem. Vai iespējams iegūt vistas un cūkas gaļu no fermām, kas dzīvniekus nebaro ar sojas produktiem? Arī uz šo jautājumu atbilde ir “nē”.


Lielākā daļa lopkopības industrijā audzēto cūku un vistu tiek barotas ar galvenokārt Amazones teritorijā audzētu soju, gluži tāpat kā liellopi. Kāpēc tad vienkārši nebarot šos dzīvniekus ar kādu citu olbaltumvielu avotu?

Problēmas būtība ir nevis augu olbaltumvielu avots kā tāds, bet gan tas, ka cilvēki sojas uzturvielas uzņem neefektīvā veidā, proti, caur dzīvnieku produktiem.

Arī dzīvnieku barošana ar zāli nebūtu risinājums, jo tā satur mazāk uzturvielu nekā soja vai citi augu izcelsmes olbaltumvielu avoti. Industriālajā lopkopībā kā barību izmantojot zāli, dzīvnieku augšanas ātrums palēninātos, būtu nepieciešams vēl lielāks fermās audzēto dzīvnieku skaits un zemes platību apjoms. Varbūt būtu jāatsakās no Brazīlijā ražotas liellopa gaļas, lai pasargātu Amazoni?* Sojas ražošanas radītās problēmas turpinātos arī tad, ja Brazīlijā tiktu pārtraukta lopkopības dzīvnieku audzēšana. Tāpat nemazinātos ganību platību radītais noslogojums citās teritorijās. Piemēram, vietas izbrīvēšana ganībām ir viens no galvenajiem mežu izciršanas iemesliem arī Austrālijā. Lopkopības industrijas vajadzības ir aizstājušas vietējo iedzīvotāju zemes apsaimniekošanas prakses, tādejādi veicinot augnes degradāciju un intensīvu pameža veidošanos, kas saistāms ar šajā valstī izplatītajiem mežu ugunsgrēkiem.

Industriālā lopkopība – nozare, kas izmanto lielākās zemes platības visā pasaulē, jau izsenis iznīcina vietējās dabiskās ekosistēmas. Tā kā pārmaiņas, kas pakāpeniski noris gadsimtu gaitā, bieži vien netiek pamanītas (angliski šis fenomens tiek dēvēts par shifting baseline syndrome), sabiedrības zināšanas par to, kā ievērojamas zemes platības tiek pārveidotas industriālās lopkopības vajadzībām, ir nepietiekamas. ASV un Lielbritānijā ganības ir dominējošais lauksaimniecības zemes izmantošanas veids, un meži šim mērķim tiek izcirsti gadiem ilgi. Tādējādi veidojas dubultstandarts, kad šīs valstis kritizē Amazones teritorijā ražotu liellopu gaļu. Lopkopības industrija, neatkarīgi no valsts, kur tā darbojas, izmanto ārkārtīgi plašu zemes apjomu — fermas aizņem vairāk kā pusi no visas pasaules kopējās lauksaimniecības zemes platības, tajā pašā laikā nodrošinot ļoti maz – mazāk nekā 2% – no cilvēku uzņemtajām kalorijām un 5% olbaltumvielu.

Cilvēku uzturam paredzētie sojas produkti atstāj salīdzinoši nelielu ietekmi uz vidi, taču to lietotāji tāpat cenšas izvairīties no citiem nolūkiem audzētas sojas radīto problēmu eskalēšanas. Vegāniski sojas produkti var kļūt vēl dabai draudzīgāki, ja tiek gatavoti no ekoloģiskām izejvielām, kas iegūtas no vietējiem ražotājiem. Nevalstiskā dabas aizsardzības organizācija Rainforest Rescue norāda, ka cilvēku uzturam paredzētā soja tiek galvenokārt audzēta Eiropā, un tās ražošana neveicina mežu izciršanu. Līdzīga situācija ir arī ASV, kur sojas pārtikas produktu ražošanā izmanto galvenokārt valsts iekšienē audzētu soju. Šādi tiek ražoti, piemēram, Impossible Burger un citi populāri produkti. Daudzu uzņēmumu izejvielu izcelsme un citi ilgtspējības kritēriji ir pārbaudāmi. Gan pērkot tradicionālus produktus kā tofu, gan tādas mūsdienu inovācijas kā sojas gaļu, patērētāji var atbalstīt pārtikas ražotājus, kuru vērtības sakrīt ar viņējām. 

Raugoties no veselības viedokļa, tādas nevēlamas lauksaimniecības prakses, kas tiek saistītas ar sojas audzēšanu lopbarībai, nevajadzētu saistīt ar organiski audzētu, cilvēku pārtikai paredzētu soju. ASV Lauksaimniecības departaments (U.S. Department of Agriculture) ir aizliedzis organisku sojas pārtikas produktu ģenētisku modificēšanu un sintētisku pesticīdu izmantošanu sojas audzēšanas procesā.
Pasaulē lielākā uztura speciālistu organizācija Academy of Nutrition and Dietetics atbalsta sojas kā veselīga produkta iekļaušanu uzturā. Medicīnas centrs “Cleveland Clinicnorāda, ka soja ir holesterīnu nesaturošs olbaltumvielu avots, no kura iegūstams arī augsts šķiedrvielu daudzums un polinepiesātinātās taukskābes, piemēram, omega-3. Tāpat sojas sastāvā atrodami vitamīni un minerālvielas.

Lielākoties noraidošu attieksmi pret soju rada neizpratne par tās sastāvā atrodamajiem fitoestrogēniem. Fitoestrogēni ir dabiskas vielas, kas vai nu vāji “atdarina”, vai pat pilnībā bloķē estrogēna ietekmi uz organismu. Fitoestrogēni nav tas pats, kas estrogēns. Patiesībā 60—80% estrogēna cilvēka ķermenī nonāk, lietojot piena produktus.  Šis fakts ir maz zināms, un tam netiek pievērsta pietiekama sabiedrības uzmanība. Zināšanu trūkums ļāvis izplatīties sazvērestības teorijām, kas apgalvo, ka sojas pārtikas produkti, tradicionāla Āzijas virtuves sastāvdaļa, izraisa slimības un samazina vīriešu maskulinitāti. Šāda pret soju vērsta paranoja, kas radusies dezinformācijas dēļ, sakņojas pseidozinātniskos, ksenofobiskos un seksistiskos priekšstatos.

Par spīti tam, ka tiešai sojas lietošanai uzturā ir pozitīva ietekme uz apkārtējo vidi un cilvēka veselību, nepatiesie fakti joprojām ir plaši izplatīti. Ar Amazones iznīcināšanu, it īpaši neseno ugunsgrēku kontekstā,  nepamatoti tiek saistīta arī tādu produktu kā tempe un sojas piena ražošana. Tādi mediji ka Vice apgalvo, ka vegāni un veģetārieši nav bez vainas Amazones mežu izciršanā, izplatot informāciju, ka to veicina tofu ražošana. 2019. Gadā arī Somijas lauksaimniecības un mežsaimniecības ministrs Jari Leppä aicināja atteikties no sojas lietošanas, tai skaitā pat no augu izcelsmes pārtikas produktiem, kas ražoti no sojas. Pateicoties mediju virsrakstiem, pastiprinātu uzmanību guvuši arī kāda vetārsta apgalvojumi lopkopības nozares publikācijā, ka sojas burgeru lietošana uzturā palielina vīriešu krūtis. Neilgi pēc tam kādā lopkopju konferences prezentācijā, balstoties uz nepublicētiem pētījumiem, kas būtu “uzmanīgi jāinterpretē”, apgalvots,  ka tofu varētu ietekmēt klimatu vairāk nekā atsevišķu gaļas produktu ražošana.

Neuzticami avoti no šādiem nepamatotiem apgalvojumiem veido ziņas, kamēr pētījumos balstīti fakti, kas norāda uz pretējo, netiek ņemti vērā. Tas norāda uz tendenci sabiedrībā sev vēlamo pieņemt par patiesību. Pat daudzas publikācijas, kas tapušas ar mērķi izskaidrot situāciju par sojas patieso ietekmi uz vidi, apgalvo, ka sojas pārtikas produkti būtu jāēd nelielos daudzumos, lai pasargātu cilvēku veselību un planētu. Patiesībā, lietot sojas produktu lietošana augu valsts uztura ietvaros, var risināt klimata un veselības problēmas.

Nepatiesi naratīvi veicina dabai draudzīgo sojas pārtikas produktu demonizēšanu, kas kaitē situācijai Amazonē un citos lietusmežos. Šie apgalvojumi par soju neiztur nopietnu kritiku. Lai uzlabotu klimata situāciju, liels skaits zinātnieku aicina pievērsties augu uzturam, kā pamatā galvenokārt būtu pākšaugi, tai skaitā soja.

Soja ir izcils olbaltumvielu avots tad, kad tā uzturā tiek lietota tiešā veidā, nevis uzņemta ar dzīvnieku produktu starpniecību.

Nepievēršot uzmanību galvenajam iemeslam, kāpēc soja tiek ražota tik lielos apjomos,  sojas pārtikas produkti tiek nepamatoti kritizēti.

Tam pretstatā, industriālā lopkopība ir neapšaubāmi saistīta ar neproporcionālo lauksaimniecības zemes un ražošanas resursu pielietojumu, un lopbarība, kas ražota no sojas, ir tikai viena no tās izpausmēm. Nekādas pārmaiņas lopkopības praksē nepadarīs dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktus efektīvākus par augu valsts ēdieniem. Pāreja uz vegānisku uzturu vien neizglābs Amazones lietus mežus, taču tas ievērojami samazinās nepieciešamās zemes apjomu, tādējādi samazinot nepieciešamību pēc turpmākas mežu izciršanas. Lai jēgpilni risinātu lietus mežu pārprasto “sojas problēmu”, nepieciešama kolektīva pāreja no tikai dzīvnieku olbaltumvielu lietošanas uzturā uz augu valstī balstītu uzturu. Sojas lietošana, protams, nav obligāta, taču sojas pārtikas produktu demonizēšana darbojas pretēji mūsu mērķim – mazināt globālo resursu patēriņu.

Izmainīsim naratīvu un atkal atzīsim efektīvo soju par labu un veselīgu ēdienu, nevis lopbarību!

 

*Raksta autore atsaucas uz 2019. gadā Somijas pausto aicinājumu Eiropas Savienībai atteikties no Brazīlijā ražotas liellopa gaļas importa, kas vietnē Twitter radīja rezonansi ar populāru tēmturi #BanBrazilanBeef.


Raksta autore: Lorelei Plotczyk,Sentient Media”
Raksta oriģināls: “Does Soy Consumption Harm the Planet? Depends Who’s Eating It”
Rakstu no angļu valodas tulkoja Beāte Orlova

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.